Šodien mēs tiekamies mūsu tradicionālajā preses konferencē, kurā runāšu par vairākiem tematiem:
- norisēm eiro zonā;
- nozīmīgajiem ECB Padomes izbraukuma sanāksmē Viļņā pieņemtajiem lēmumiem;
- Latvijas tautsaimniecības attīstību;
- jaunākajām Latvijas Bankas prognozēm;
- kā arī Latvijas tautsaimniecības konkurētspējas stiprināšanu
Pievēršoties eiro zonas izaugsmei, redzam, ka līdzšinējie gadi, tai skaitā 2018. gads, ir bijuši kopumā labi tautsaimniecībai, un izaugsmes temps turējās tuvu 2%. Turklāt šādi rādītāji ir saglabājušies vairākus gadus pēc kārtas. Lielā mērā šādu noturīgu izaugsmi izdevies sekmēt ar aktīvu ECB rīcību, īstenojot izaugsmi veicinošu un atbalstošu monetāro politiku.
Taču neskatoties uz salīdzinoši labajiem 1.ceturkšņa datiem, vienlaikus ar globālajām ekonomikas norisēm, kad pieaug nenoteiktība par nākotnes ekonomiskās izaugsmes scenārijiem (pirmām kārtām jau ar tirdzniecības saišu pasliktināšanos, tirdzniecības nosacījumu pasliktināšanos, vājākiem importa datiem un breksitu, samazinās pasaules ekonomikas izaugsme), mums ir pamats piesardzībai, jo redzam, ka iezīmējas eiro zonas eksporta lēnāka pieauguma tendence, kā rezultātā pamazām iezīmējas arī ekonomikas izaugsmes pieauguma tempa kritums. Šogad eiro zonas IKP kāpums varētu samazināties līdz 1.2%, kas būtu zemākais rādītājs pēdējo piecu gadu laikā, savukārt2020. un 2021. gadā izaugsme varētu būt 1.4% līmenī.
Runājot par inflāciju 2018. gadā, tā eiro zonā turpināja tuvoties mērķa līmenim – tuvu, bet zem 2%. Turklāt jāņem vērā, ka pamatinflācija jeb inflācija, neskaitot enerģijas un pārtikas cenas, visus pēdējos gadus ir bijusi noturīgi zema – pie 1% līmeņa.
Iezīmējoties lēnākam ekonomiskās izaugsmes tempam un pasaules norišu un neskaidrību pieaugumam, šogad sagaidāms inflācijas rādītāja kritums.
ECB Padomes sanāksme šonedēļ notika, kā jau minēju, Viļņā, un tika pieņemti nozīmīgi lēmumi par tālāko monetāro politiku. Atcerēsimies, ka pirms gada Rīgas sanāksmes laikā tika pieņemti lēmumi līdz 2018. gada beigām pabeigt īstenot vērtspapīru iepirkšanas programmu, turpinot tikai to pārieguldīšanas programmu.
Taču norises Eiropas tautsaimniecībā un eiro zonas inflācijas dinamika ir likušas ECB Padomei paust stingru un skaidru apņemšanos turpināt īstenot atbalstošu monetāro politiku, lai tuvinātu inflācijas rādītāju mērķim.
Vakar tika publiskotas arī jaunākās eiro zonas izaugsmes un inflācijas prognozes un saskaņā ar tām, kā jau minēju, izaugsmes tempi sagaidāmi zemāki - kā nākamajos divos gados, tā arī šogad (1.2% un nākamajos divos attiecīgi 1.4%). Un inflācija - 2019. gadā 1.3%, 2020.gadā 1.4% un 2021.gadā 1.6%, kas tomēr nav "tuvu 2% līmenim".
Kas tad tika nolemts šīs nedēļas ECB Padomes sanāksmē?
Pirmkārt, galvenās ECB procentu likmes netika mainītas. Padome tagad paredz, ka likmes saglabāsies tagadējā līmenī vismaz 2020. gada 1. pusgadā un jebkurā gadījumā tik ilgi, kamēr tas būs nepieciešams, lai vidējā termiņā nodrošinātu ilgtspējīgu inflācijas atgriešanos līmenī, kas zemāks par 2%, bet tuvu tam.
Otrkārt, Padome paredz arī turpmāk pilnībā atkārtoti ieguldīt aktīvu iegādes programmas ietvaros iegādāto vērtspapīru, kuriem pienācis dzēšanas termiņš, pamatsummas maksājumus ilgāku laiku pēc tam, kad tā būs sākusi paaugstināt galvenās ECB procentu likmes, un jebkurā gadījumā tik ilgi, kamēr tas būs nepieciešams, lai uzturētu labvēlīgus likviditātes apstākļus un būtisku stimulējošās monetārās politikas pasākumu apjomu.
Treškārt, manuprāt – tas ir pats svarīgākais un lielākais jaunums - attiecībā uz jaunā ilgāka termiņa ceturkšņa refinansēšanas mērķoperāciju kopuma (TLTRO III) īstenošanas kārtību Padome nolēma, ka visām šīm operācijām tiks noteikta procentu likme, kas būs par 10 bāzes punktiem augstāka nekā attiecīgās TLTRO termiņa laikā veikto Eirosistēmas galveno refinansēšanas operāciju vidējā procentu likme. Bankām, kuru atbilstošo neto aizdevumu apjoms pārsniegs noteiktu robežvērtību, TLTRO III piemērotā likme būs zemāka un tās viszemākais līmenis varēs būt vienāds ar noguldījumu iespējas uz nakti vidējo procentu likmi attiecīgās operācijas termiņa laikā plus 10 bāzes punkti jeb mīnuss 0.30%.
Gribu piebilst, ka ECB ir gatava rīkoties, ja situācija pasliktinātos. Monetārā politika turpina būt būtisks balsts eiro zonas ekonomiskajai attīstībai apstākļos, kad globālo norišu ietekmē samazinās eksporta kāpums un līdz ar to bremzējas arī eiro zonas izaugsme. Vienlaikus tikai ar monetārās politikas instrumentiem situāciju kardināli mainīt nevar, un nepieciešama aktīva eiro zonas valdību rīcība, īstenojot strukturālās reformas.
Tagad par Latviju. Norises eiro zonas ekonomikā jāņem vērā, vērtējot Latvijas tautsaimniecības attīstību. Nenoliedzami, ka 2018. gads arī Latvijas ekonomikai bija ļoti sekmīgs.
Pamatā šādai izaugsmei bija būvniecības un IKT nozaru sniegums, kā arī transporta nozares spēja izmantot Krievijas ostu remontdarbus pārkrauto kravu apjoma kāpināšanai.
Vienlaikus arvien skaidrāk iezīmējas, ka esam jau pāri ekonomiskā cikla virsotnei un ekonomikas kāpums pamazām sāk bremzēties. Šā gada 1. ceturksnī IKP gada izaugsmes temps sabremzējās līdz 3.2%, turklāt salīdzinājumā ar 2018. gada 4. ceturksni tika piedzīvots 0.1% kritums.
Šīs tendences ir likušas mums koriģēt ekonomiskās izaugsmes prognozi, proti, IKP prognoze 2019. gadam tiek samazināta uz 2.9% (pēc izlīdzinātajām datiem), savukārt 2020.gadam IKP prognoze atstāta 3.1% līmenī.
Prognozes samazināšanai ir vairāki iemesli.
Pirmkārt, globālās ekonomikas sabremzēšanās un ārējā pieprasījuma mazināšanās Latvijas tirdzniecības partnervalstīs atspoguļojās vājākā eksporta izaugsmē, līdz ar to akcents pārvirzās uz iekšējo pieprasījumu. Tomēr ārējās vides augstā nenoteiktība ģeopolitisko un ekonomisko norišu dēļ pakāpeniski atbalsojas arī mērenākā investīciju aktivitātē iekšzemē un varētu vairot patērētāju piesardzību.
Negatīva ietekme izrādījusies arī vairākiem vienreizējiem faktoriem, piemēram, laika apstākļu ietekmei uz enerģētiku.
Ar ekonomisko izaugsmi, kā jau minēju, joprojām saglabājas augsti ārējie riski kā nenoteiktība par breksitu, ASV un Ķīnas tirdzniecības tarifu kari, un ASV un Eiropas tirdzniecības tarifu karu iespējamība.
Latvijas inflācija turas 2.5-3% robežās, kas atbilst ekonomikas situācijai un pakāpeniskai ekonomikas konverģencei ar citu eiro zonas valstu līmeni.
Latvijas Bankas padome savā kārtējā sēdē izskatīja makroekonomiskās attīstības prognozes un nolēma inflācijas prognozi šim gadam atstāt nemainīgu – 2.9% līmenī.
Tālāk par darba tirgu. Darba tirgū saglabājas saspīlējums saistībā ar darbaspēka trūkumu, par ko runāšu nedaudz vēlāk. Bezdarba līmenis turas 7% robežās. Saistībā ar augsto pieprasījumu pēc darbaspēka, darba tirgū iesaistās ne tikai bezdarbnieki, bet arī iepriekš ekonomiski neaktīvi cilvēki. Ekonomikas aktivitātes samazināšanās varētu mazināt arī pieprasījumu pēc darbaspēka, bet ģeogrāfiskās un strukturālās nesabalansētības risināšanas aktualitāte saglabājas.
Tagad par kreditēšanu. Redzam, ka kreditēšanas tempi ir pēc ilgstošas stagnācijas nedaudz pieauguši, taču to kavē ārējā sektora nenoteiktība, mazinot gan uzņēmēju vēlmi aizņemties, gan kredītiestāžu riska apetīti.
Analizējot investīciju rādītājus, redzam, ka pēdējā gada pozitīvo dinamiku lielā mērā ir noteikusi ne vien ES fondu apguve, bet arī privātā sektora investīcijas, kas ir bijušas ievērojamas. Nelabvēlīga ārējā vide var ietekmēt privāto investīciju lēmumus, tomēr publiski paustie investīciju lēmumi liek joprojām pozitīvi raudzīties uz turpmāko attīstību. Tādējādi 2019.gadā investīciju pieauguma temps, visticamāk, pārsniegs ekonomisko izaugsmi kopumā; salīdzinājumā ar pēdējiem gadiem tas palielināsies.
ES fondu apguve līdz šim ir bijis nozīmīgs investīciju finansējuma avots, tomēr jāņem vērā, ka šī finansējuma pieejamība var pamazām samazināties tuvāko gadu laikā.
Tagad pāris vārdus par fiskālo politiku.
Runājot par fiskālo politiku, redzam, ka, neskatoties uz tautsaimniecības straujo attīstību pēdējo gadu laikā, neesam spējuši ievērot principu "pietaupi nebaltai dienai" un arī "labajos gados" dzīvojām ar budžeta deficītu, kamēr Lietuva spēja nodrošināt budžeta pārpalikumu. Budžeta deficīts nozīmē augošu valsts parādu un mazina valdības iespējas reaģēt uz šobrīd neparedzamiem nākotnes izaicinājumiem. Līdzīgi kā tautsaimniecībā, arī fiskālajā jomā Latvijā jau vairākus gadus ir iestājušies "labie gadi" – vēsturiski ekspansīvās Eirosistēmas monetārās politikas dēļ arī valdībai ir bijušas iespējas pārfinansēt savu parādu par neredzēti zemām procentu likmēm, tādējādi gandrīz divkārt mazinot budžeta izdevumus, kas paredzēti parāda apkalpošanai: 400 miljonu eiro vietā esam maksājuši tikai 200 miljonus eiro.
Šāda labvēlīga procentu likmju dinamika tādejādi ļauj arī uz laiku "uzlabot" valsts budžeta statistiku, liekot situācijai izskatīties labākai, nekā tā ir patiesībā. Ja mēs budžeta deficīta rēķināšanā neņemtu vērā valdības vērtspapīru likmju kritumu, tad šī gada plānotais valsts budžeta deficīta lielums būtiski neatšķirtos no situācijas pirms pieciem gadiem. a nenotiek apzināta virzība uz valsts parāda mazināšanu, valsts finanšu situācija lielā mērā ir atkarīga no ārējiem notikumiem – ja ārējā vide ir labvēlīga un Latvijas tautsaimniecības attīstība pietiekami veiksmīga, arī valsts fiskālā ilgtspēja nerada īpašas bažas. Tomēr lielais jautājums ir – cik gatava Latvijas tautsaimniecība būs situācijai, ja ārējā vide kļūs nelabvēlīga un politikas veidotāji Latvijā vairs nevarēs paļauties uz to, ka ekonomiskā izaugsme valstī ir labāka, nekā prognozēts. Cik sagatavojusies ir Latvijas tautsaimniecība iespējamiem negatīviem pārsteigumiem, kas šobrīd, raugoties uz notikumiem ārpus Latvijas, šķiet ar salīdzinoši lielu varbūtības pakāpi?
Labākais ekonomiskās drošības un stabilitātes garants mazai un atvērtai valstij kā Latvija ir spēja apkalpot parādu, kas savukārt ir cieši saistīta ar spēju ģenerēt eksporta ienākumus. Raugoties uz īstermiņa jeb cikliskajiem indikatoriem, šeit redzam tendences, kas rada bažas, - piemēram, atalgojuma kāpums ātrākā tempā par produktivitātes pieaugumu , kā rezultātā pieaug algu - ražīguma plaisa. Turklāt šāda plaisa nu jau ir novērojama ne tikai pakalpojumu sektorā un netirgojamo preču sektorā, bet arī apstrādes rūpniecībā, kas ir visciešāk saistīta ar valsts eksporta konkurētspēju.
Arī raugoties uz ilgtermiņa, jeb strukturālajiem konkurētspējas rādītājiem Latvijā, nav pamata pārlieku lielam optimismam – jaunākajā starptautiskās konkurētspējas novērtējumā Latvija diemžēl ir trešā vissliktāk novērtētā eiro zonas dalībvalsts – uzreiz aiz Grieķijas un Kipras.
Valsts starptautiskā konkurētspēja ir un paliek galvenais faktors, kas noteiks gan Latvijas spēju sasniegt noteiktu labklājības līmeni nākotnē, gan spēju pārvarēt nelabvēlīgus ārējos satricinājumus. Tāpēc, par spīti salīdzinoši labajiem makroekonomiskajiem rādītājiem, nevaram iekrist pašapmierinātībā un dzīvot pārliecībā, ka galvenā lietas jau ir paveiktas. Tieši otrādi, pašreizējais salīdzinoši mierīgais attīstības periods ir īstais brīdis, lai pievērstos valsts ilgtermiņa konkurētspējas jautājumiem!
Aplūkojot detalizētāk, kurās jomās Latvijai jāturpina būtiski uzlabot rādītājus, salīdzinājumā ar pārējām Baltijas kaimiņvalstīm, redzam vairākas problemātiskās vietas, kas droši vien nav liels pārsteigums.
Bet šoreiz gribēju nedaudz detalizētāk apskatīties darbaspēka kvalitātes jautājumu. Mēs visi zinām, ka arvien skaļākas ir uzņēmēju balsis par pašreizējo satraucošo situāciju darbaspēka tirgū saistībā ar darbaspēka trūkumu, un to apstiprina arī dažādas aptaujas. Tomēr ilgtermiņa perspektīvā svarīgāka par darbaspēka kvantitāti ir darbaspēka kvalitāte, turklāt kvalitātes kāpumu pat teorētiski nevar atrisināt īsā laika posmā.
Ceļš uz kvalificētu darbaspēku sākas jau skolas solā, un viens no skolu sistēmu vislabāk raksturojošajiem rādītājiem ir PISA rezultāti, un saskaņā ar tiem mūsu apmācības kvalitāte būtiski "klibo". Mūsu ziemeļu kaimiņi gluži vienkārši būs gudrāki arī nākamajās paaudzēs, un tādējādi viņiem – ja situācija nemainīsies – arī nākotnē būs priekšrocības tirdzniecības un finanšu jomās.
Arī runājot par posmu pēc pamatskolas, Latvijas izglītības kvalitāte atpaliek no Igaunijas rādītājiem, un tam ir būtiska ietekme ne tikai uz pašreizējo valsts konkurētspējas novērtējumu, bet arī uz nākotnes konkurētspējas rādītājiem. Tieši labi izglītotie un augsti kvalificētie darbinieki būs tie, kas nākotnē nodrošinās šeit nepieciešamās inovācijas un sekmēs darba ražīguma tālāku celšanu.
Bez nozīmīga progresa šajā jomā nespēsim ne tikai labklājības ziņā panākt eiro zonas pamatkodola valstis, bet diemžēl arī turpināsim atpalikt no pārējām Baltijas valstīm. Tā nav tikai retorika, to var pierādīt arī ar ekonomiskiem aprēķiniem. Ja Latvija par savu stratēģisko mērķi neuzstādīs panākt ievērojamu starptautiskās konkurētspējas rādītāju uzlabojumu, dažu nākamo desmitgažu laikā ienākumu līmeņa atšķirības starp Latviju un pārējām Baltijas valstīm ne tikai nesamazināsies, bet pieaugs, turklāt salīdzinājumā ar Igauniju jau sasniedzot kritisku līmeni.
Rezumējot – ekonomiskās aktivitātes cikls pasaules ekonomikā ir pārvarējis virsotni un atrodas lēzena lēnā krituma fāzē, un līdzīga dinamika gaidāma gan eiro zonas, gan Latvijas izaugsmē; ekonomikas sabremzēšanās riski pieaug. Šis ir īstais brīdis, lai īstenotu vairākas nozīmīgas reformas, kas stiprinātu cilvēkkapitālu un ekonomikas izaugsmes potenciālu.