Aigars Bikše

Aigars Bikše ir provocētājs, lai gan pats to noliedz. Jā, tieši jau viņš ne uz ko neaicina. Bet izaicina. Ar visu: savu izskatu (kaila galva, gara, bieza bārda, spilgts apģērbs), neierasta uzvedība, vismaz div-, ja ne daudz-domīgi izteicieni. Un, protams, darbi – tādi paši kā viņš. "Mani neinteresē atsevišķi cilvēki," viņš saka, "man patīk procesus skatīties.” Varbūt arī tos, kas sākas, cilvēkiem (sabiedrībai) reaģējot uz viņa neparastajiem skulpturālajiem veidojumiem no krāsainas papīra masas, uz objektu "Zemesmātes biroja viena desmitā daļa" Lielajos kapos (2004), košo plastmasas reptīli "Vai Rīga jau gatava" kanālā pie Nacionālās operas (2003), citiem objektiem, instalācijām un performancēm. Viņš liek ilgi un uzmanīgi vērot, kā slavenā kola palēnām, bet nenovēršami saēd ASV karogu. Vai tikai tā un tikai to? Kā spaidās un notiekošo neapjēdz dzīvas aitas Tērbatas ielas skatlogā, tiklab tā viena, kas uzzīmēta vēlēšanu plakātā. Bet viņš var arī citādāk – koncentrēt sevī visas tautas patriotisko pacēlumu un Baltijas ceļa jubilejai "uzbliezt" bronzas cilni Eiroparlamentā Briselē un sudraba lata monētu, kas satricina cilvēkus pasaulē. Turklāt Bikše ir lielisks pedagogs Mākslas akadēmijā. Viņš nejaucas topošo mākslinieku patstāvīgajā redzējumā, bet aizvien vedina palūkoties uz iecerēto vēl no cita vai vairākiem skata punktiem, izdomāt domu, izjust veidojuma formu, materialitāti, iekļaušanos tam lemtajā vidē. 

Tie ir principi, kurus viņš atkal un atkal pārbauda pats savā daiļradē, dažkārt joprojām šokējot sabiedrību kā ar Melno tautumeitu virs Mākslai vajag telpu nama jumta Kalnciema ielā Rīgā (2016) vai 6 metrus augsto izkrāšļoto vides objektu Meitene ar kurpi LU Botāniskajā dārzā Rīgā (2017), pandēmijas laika putuplasta Mediķi pasulē  (2020) u. c. Citkārt visnopietnākajā un plašākajā nozīmē tēlnieks aicina izjust un līdzi domāt ikvienu un visu sabiedrību, kā tas ir ar bronzas skulptūru Divi Raiņi pie Nacionālās bibliotēkas Rīgā (2018).

Dzimis 08.02.1969. Rīgā.

Beidzis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Tēlniecības nodaļu (1989) un Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļu (1997). Ieguvis mākslas maģistra grādu (2000). Latvijas Mākslas akadēmijas pedagogs (no 1998), docents (no 2000), asociētais profesors (kopš 2008).

Strādā tēlniecībā (krāsots ģipsis, papīra masa, koks, bronza, kā arī rožu ziedlapiņas, plastilīns u.c. tēlniecībai neparasti materiāli), instalāciju mākslā, veido vides objektus, performances, bijis autors scenogrāfijai un tērpiem uzvedumiem Dailes teātrī un Latvijas Nacionālajā teātrī, Jaunajā Rīgas teātrī, Latvijas Nacionālajā operā u.c.

Izstādēs piedalās kopš 1990. gada. Piedalījies tēlniecības kvadriennālē Rīga 2000, starptautiskā bronzas tēlniecības simpozija izstādē Rīgā (2003), mākslinieku grupas darbu izstādē Loriānā (Francija, 2004), Echigo Tsumari triennālē (Japāna, 2006), Raumas laikmetīgās mākslas biennālē (2010) u.c. Bijis vairāku Latvijas paviljonu līdzautors pasaules izstādēs EXPO (1998 Lisabonā, 2000 Hanoverē), kā arī lielu mākslas izstāžu kurators (Rīgas starptautiskajām tēlniecības kvadriennālēm Eiropas telpa un Vairākuma diktatūra (abas kopā ar Kristapu Gulbi; 2004 un 2008) u.c.). Sarīkojis personālizstādes Mazgāšanās zeltā (1994), Sievietes un zivis (1995), Nepieciešamā realitāte (1996), Kolaboracionista vasara (1999), Septiņas saules pār konkurenci (2000), Laiks izglābs vēsturi (ar rakstnieka Māra Bērziņa tekstiem; 2010), Pieskārieni (2018).

Ieguvis 1. vietu konkursā Rīga 800 par darbu Eiropas kāja Rīgā (1997), žurnāla Studija balvu izstādē Rudens (2001), 1. vietu konkursā par pieminekli Francim Trasūnam Rēzeknē (2003), 2. vietu konkursā Piemiņas vieta politiski represētajiem Rīgā (2006) u.c.

Darbi glabājas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumā, Latvijas Bankas mākslas darbu kolekcijā, Echigo Tsumari triennāles kolekcijā Japānā, Virnvi (Wyrnvi) skulptūru parkā Lielbritānijā.

Biogrāfiju sagatavoja Rūta Muižniece,
mākslas maģistre