Andris Vārpa

Tēlnieka Andra Vārpas iecienītākie materiāli ir granīts, bronza un koks, dabas dots talants – dažādo materiālu specifisko īpašību sevišķi saasināta izjūta, prasme tās mākslinieciski izspēlēt. Bet viņa apzināta aizrautība kopš jaunības ir konstruktīvisma idejas pasaules un latviešu tēlniecībā pirms Otrā pasaules kara.

"Strādājot neturos pie konkrētu stilu rāmjiem," viņš atzīstas. "Cenšos uzklausīt izvēlēto materiālu." A. Vārpas darbu smagnējās, pamatīgi būvētās un veidotās formas pārliecina ar savu vienkāršo patiesīgumu. Kaut arī to vispārinājuma pakāpe ir ļoti augsta, pat abstraktākajos no tiem var atminēt tēlu. Spēcīga ir arī darbu emocionalitāte, ko lielā mērā nosaka īpašajā formu vienkāršībā balstītās gaismēnas – skaidras, tiešas, spēcīgas, it kā bez pustoņu pakāpēm.

Daudzās personālizstādēs A. Vārpa kopā ar skulptūrām izstāda zīmējumus (ogle, krīts vai ogle, zīmulis). Tie liecina par viņa savdabīgo pasaules redzējumu: arumos, debesīs, krūmu ielokos – visā tiek uztverti ritmi, viss sakārtojas apvaldīti dramatizētā, tumšgaiši izkārtotā plastikā. Palaikam A. Vārpa izmanto skolā un studijās labi apgūtos reālistiskās figurālās tēlniecības pamatus. Tad Rūjiena iegūst slavenā mācītāja Roberta Slokenberga krūšutēlu pie vidusskolas (1998), Rīga – dendija Kārļa Padega izsmalcināto tēlu Vērmanes dārza malā (1998), baskāja gleznotāja Irbīša aizkustinošo skulptūru pie Dailes teātra (1999) un Omnibusu (Zirgu tramvaju, 2009),Trikāta – pieminekli komponistam Tālivaldim Ķeniņam (2011), Valka – piemiņas akmeni pilsētas 400 gadu pastāvēšanai (2016). Bet Valmierā – pilsētā, kur Vārpa dzīvo, strādā un savulaik (20. gs. 80. gados) organizēja un vadīja akmens tēlniecības simpozijus, pilsētvide ir skulptūrām tik bagāta kā nekur citur Latvijā.

Dzimis 19.02.1950. Rīgā.

Beidzis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Dekoratīvās tēlniecības nodaļu (1974) un Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļu (1980). No 1981. gada vairākus gadu desmitus bijis Valmieras bērnu mākslas skolas pedagogs.

Strādā stājtēlniecībā, rada dārzu un parku skulptūras, kapu pieminekļus, piemiņas plāksnes, medaļas. Labprāt un daudz zīmē.

Izstādēs piedalās kopš 1976. gada. Latvijas tēlniecību pārstāvējis Rīgas tēlniecības kvadriennālēs, vairāk nekā 20 izstādēs ārpus Latvijas – Minhenē (Vācija, 1994), Orhūsā (Dānija, 1995), Madridē un Parīzē (1996), Strasbūrā (1997) u.c. Sarīkojis ap 20 personālizstāžu, tostarp Vācijā (kopā ar A. Dukuru, 1997).

Latvijas Mākslinieku savienības biedrs (kopš 1984), Tēlnieku centra biedrs (kopš 1989), Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis (kopš 2003).  Kļuvis par Rūjienas Goda pilsoni (2010). Apbalvots ar Latvijas Republikas Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķiru (2010).

Darbi glabājas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles Arsenāls krājumā, Latvijas Mākslinieku savienības muzeja kolekcijā, Talsu novada muzejā, Cēsu Vēstures un mākslas muzejā, Valmieras muzejā, Tartu Mākslas muzejā Igaunijā.    

Biogrāfiju sagatavoja Rūta Muižniece,
mākslas maģistre