Gints Zilbalodis un Pēteris Tenisons

Gints Zilbalodis – tātad animācijas filma Straume. Ja Straume, tad – Gints Zilbalodis. Pašlaik – divi kā viens.

Gints Zilbalodis dzimis 1994. gada 13. aprīlī Rīgā. Animācijas mākslinieks, režisors, skaņu režisors, komponists. Savos 30 gados viņš ir tas, ko līdz šim un "pa savam" izdarījis, proti, radījis gandrīz 10 animācijas īsfilmu, starp tām Prioritātes (2014), kas tikusi parādīta 46 starptautiskos filmu festivālos, saņēmusi balvu Otavas starptautiskajā animācijas filmu festivālā (OIAF); īsfilma Oāze (2017), kas ieguvusi žūrijas speciālbalvu Nacionālajā filmu festivālā Lielais Kristaps; pirmā pilnmetrāžas animācijas filma Projām (Away), kas atzīmēta ar galveno balvu konkursa programmā Pretstraume (Feature Film Contrechamp) Anesī filmu festivālā Francijā (2019). Viņš joprojām atrod, kā darīt citādāk, un runā par „iesācēja brīvību”, brīvību, ko dod strādāšana vienam pašam, izkožot vēl nezināmo līdz būtībai un atrodot ceļu, kā to atrisināt. Ja vēlāk strādā komandā, tas dod iespēju īsos, trāpīgos vārdos paskaidrot, ko vajag un kā to sasniegt. Tagad Gints Zilbalodis jau saņēmis neskaitāmus apbalvojumus, tostarp pašus augstākos, kā Lielo Kristapu, Cēzara balvu, Zelta globusa balvu, Amerikas Kinoakadēmijas Oskaru. Liktos – kur vēl tālāk! Taču tas stiprina pārliecību, ka arī uz priekšu, viens vai kā pēdējā animācijas filmā Straume – kopā ar sazarotu speciālistu komandu –, lai ko viņš radītu, tas būs visaugstākās raudzes mākslas darbs.

Gints Zilbalodis dzimis mākslinieku ģimenē, kas tāda ir vairākās paaudzēs. Viņa tēvs Gints Zilbalodis ir metālmākslinieks un dizainers, vectēvs Indulis Zilbalodis – vitrāžists un interjerists, vecvectēvs Roberts Zilbalodis – teātra dekorators. Māte Dace Zēģele ir gleznotāja.

Gints Zilbalodis mācījies Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā, kur apguvis multimediju dizaina specialitāti. Iznāk, ka savu pirmo patstāvīgo animācijas īsfilmu izveidojis jau 8 gadu vecumā. Gandrīz vienmēr bijis viens pats, darbojies vienatnē, brīvi vadījies pēc saviem novērojumiem, izjūtām, intuīcijas un pieredzes. Pēc mākslas skolas beigšanas un specialitātes pamatu apguves nav vēlējies tērēt laiku un tālāk studēt Mākslas akadēmijā, kur jāpilda pedagogu secīgi izraudzīti mācību uzdevumi. Viņš vienkārši sāk strādāt savu izvēlēto darbu – citu pēc citas veido animācijas īsfilmas. Pēc savas izjūtas un pārliecības. Savā tempā, savā nodabā, izmantojot internetā pieejamās programmas, visu nepieciešamo apgūstot pats un filmā visu veidojot pats – tēlus, to attiecības, vidi, skaņas, mūziku, vēstījumu. Visu pa savam. Bez neviena teksta, bez dialogiem, bez skaidrojumiem – vismaz līdz šim, Straumi ieskaitot. Nākamajā animācijas filmā teksti būšot. Kas zina, kas vēl.

Pēteris TENISONS

Dzimis 1985. gada 18. oktobrī Rīgā

"[..] viņa pienākums bija ciešā sakabē ar režisoru veidot filmas ainas – respektīvi, vadoties pēc scenārija, konstruēt stāstu uz ekrāna, salikt vidi, tēlus un kameras kustības uzmetumu, ar ko vēlāk detalizētās animācijas ietvaros strādāja beļģu un franču kolēģi. Faktiski Pētera darbs šajā filmā bijis vistiešāk saistīts ar spēju uztvert, kā domā Gints Zilbalodis, – savāda iejušanās viņa ādā, lai īstenotu tādu kadru, kādu iedomājies režisors," žurnālā Kino Raksti savu profesionālo vērtējumu pauž Ieva Augstkalna. Patiesībā tas raksturo visu Straumes tapšanu, komandas darbu Ginta Zilbaloža vadībā. Katrs zina savu vietu, savu uzdevumu, dara visu iespējamo, līdz tam dažkārt pat šķietami neiespējamo, lai sasniegtu, kas filmai vajadzīgs – tēlu un fonu raksturojumā, kustībā, kadru maiņā, dabisko trokšņu rakstā un muzikālajā partitūrā, filmas kopīgā vēstījuma (bez tēlu dialogiem, vispār bez neviena vārda!) vizuālajā un emocionālajā izkārtojumā, kāpinājumos, kritumos un atrisinājumā.

Pēteris Tenisons ir rīdzinieks, jā, bet pats uzskata, ka uzaudzis Cēsu novada Dzērbenē – Vidzemes skaistajos plaša vēziena laukos, dabā un darbos pie vecākiem Juveru mājās, pie Juvera ezera. Dzimis mākslinieka Modra Tenisona ģimenē, mācījies skolā ar angļu valodas novirzienu, bet brālis un māsa – daiļamatniecības skolā. Sākumā Pēteris nepavisam nav domājis saistīt savu dzīvi ar mākslu, kaut gan vienmēr savā nodabā kaut ko zīmējis, pārzīmējis, līdz, vidusskolu beidzot, tomēr bijis skaidrs, ka mācīsies animāciju. Aizsūtījis dokumentus uz Kanādu, uzņemts koledžā un sācis tur apgūt 3D animācijas specialitāti, taču finanšu nepietiekamības dēļ studijas nācies pārtraukt. Atradis iespēju studijas turpināt tuvāk mājām – Velsas Universitātes koledžā Apvienotajā Karalistē, kur apguvis scenāriju rakstīšanu un citas ar filmu uzņemšanu saistītas specialitātes. Ieguvis bakalaura grādu scenāriju rakstīšanā un vizuālajā semiotikā. Devies pie brāļa, kurš tolaik strādājis Kambodžā, un piecus gadus pavadījis tur kopā ar malumednieku un mežu izcirtēju ķērājiem, daudz materiālu filmējis, pārvietojoties ar motocikliem un helikopteriem. "Sapratu, ka neeksistē nekāda limitācija vai hierarhija, kurai jāpakļaujas [..]. Visas iespējas ir atvērtas – vari darīt visu, ko tik uzdrošinies. Ja esi gatavs kārtīgam darbam," atzīst mākslinieks. Spilgti turpat to pierādījis, savācot, safotografējot materiālus un "no vāka līdz vākam" izveidojot nacionālo pavārgrāmatu Kulinārās tradīcijas Kambodžā, ko karaliskā ģimene izmantojusi kā diplomātisko dāvanu un kas atzīta par labāko līdzekļu vākšanas grāmatu Āzijā (2014). Ar laiku sapratis, ka, lai cik aizraujoši šie piedzīvojumi, tie nevar aizpildīt visu viņa dzīvi. Tagad Pēteris Tenisons jau gandrīz 10  gadu ir atpakaļ Latvijā, viņam ir ģimene un atbildība par to. Katru brīvu brīdi viņi kopā pavada Kuldīgā, pie Ventas, pie Riežupes smilšalām. "Būt klāt, vērot dabu cauri gadalaikiem un gadiem ir tas, ko man vajag. Tas nav stāsts par mušiņmakšķerēšanu, bet par to, kā pavadīt laiku, mācoties, attīstot spēju redzēt un ieraudzīt pasauli sev apkārt."

Pēteris Tenisons ir patstāvīgi apguvis jaunas tehnoloģijas un dažādas programmatūras, veidojot darbus trīsdimensiju vidē, bet pietiekami daudz paveicis arī tīri grafiskajā dizainā, bijis scenāriju un filmu pēcapstrādes konsultants, zīmolu veidotājs, mūzikas klipu autors. Starp citu, viņš ir Straumes komandas balto kreklu ar tumšpelēko kaķi dizaina autors, darinājis filmas plakātu, kopā ar Gintu Zilbalodi – Straumes pastmarku un tagad arī Latvijas Bankas sudraba monētu.

Rūta Muižniece,
mākslas maģistre