Henrihs Vorkals

Mākslinieks ar plašu redzeslauku pasaules mākslas vēsturē un šodienā, kas viņam dod nebeidzamu vielu pārdomām par bijušo un esošo mākslā, pasaulē, cilvēkā un cilvēku sabiedrībā, par attīstību, attiecībām un sakarībām. Apveltīts ar neparastu spēju atrastās vai nojaustās kopsakarības vizualizēt šķietami vieglās, pat gaisīgās kompozīcijās, kas patiesībā ir sarežģītas gan struktūrā, gan domgaitā, gan varbūtējos secinājumos. Tēli no pasaulslaveniem aizgājušo gadsimtu mākslas darbiem mijas ar šodienīgiem vai no latviešu klasikas ņemtiem, cits tuvākā, cits tālākā plānā, vēl tālāk dziļumā un tikko samanāms. Viss sakārtots vizuāli saistošā, harmoniskā kompozīcijā, bet, "apceļojot" atsevišķās daļas, var sākt šķetināt to sakarības vai nesakarības, mēģināt atminēt mākslinieka domgaitu vai atgriezties pie acij tīkamā kopskata. Dažkārt kādi iespaidi, kā gadījumā ar J. K. Broci vai Leonardo da Vinči, piespēlē māksliniekam veselu virkni ideju, un tad rodas darbu sērijas, kā Broces motīvi (akvareļi 1974, gobelēni 1978–1980), grafiku cikli Zelta griezums, Leonardo (1996–1997), vairākos darbos iedzīvojas atsauces uz Endija Vorhola, Eduāra Manē vai Vilhelma Purvīša radītajiem vizuālajiem tēliem. It kā Broce, it kā Leonardo, it kā sen, tomēr Vorkals un šodien, tepat. Bet mākslinieks var arī citādi – gleznot pavisam vienkāršu balti pelēcīgi pērļainu ainavu, kur tikai pāris gaišu akvareļkrāsu ieklājumu un dažas skopas, lapas baltumā izgaistošas zīmuļa līnijas uzbur Latvijas sniegoto ziemu vai pierimušu, pieklusušu jūru.

02.01.1946. Rēzeknē - 20.12.2018.

Beidzis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Dekoratoru nodaļu (1965) un Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļu (1972). Iesācis ar tekstilmākslu, Vorkals turpina un izkopj savu redzējumu akvareļglezniecībā, palaikam pievēršas arī grafikai, dizaingrafikai, plakātam un interjera dizainam, rada vērienīgus sienu un griestu gleznojumus (Lido atpūtas centrs Krasta ielā Rīgā u.c.).

Izstādēs piedalās kopš 1969. gada. Bijis sešu Baltijas republiku akvareļglezniecības triennāļu dalībnieks (1977–1992), organizējis izstādi Baltijas ceļš (1992) un vairākas akvareļu izstādes (1994–1997). Kopā ar savas paaudzes "jaunajiem, dumpīgajiem" – J. Borgu, L. Šēnbergu, A. Priedīti, A. Ieviņu (1971) –, vēlāk ar A. Breži, O. Pētersonu, J. Putrāmu, (1987, 1997), tad ar J. Putrāmu un V. Putrāmu (2001), sarīkojis nozīmīgas grupu izstādes, kā arī vairāk nekā 10 personālizstāžu, tostarp Popārts ir miris (kopā ar J. un V. Putrāmiem, 2001), Dzimis Amerikā (2003).

Latvijas Mākslinieku savienības biedrs kopš 1975. gada.

Ieguvis Latvijas Mākslinieku savienības balvu par gobelēnu Broces motīvi (1978), Latvijas Mākslinieku savienības Gada balvunominācijā Personālizstāde kādā no Latvijas galerijām (2003).

Darbi glabājas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles Arsenāls un Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja krājumos, Latvijas Mākslinieku savienības muzeja kolekcijā, Cēsu vēstures un mākslas muzejā, Madonas novada mākslas muzejā, Valsts Tretjakova galerijā Maskavā, Ratgera Universitātes Jane Vorhees Zimmerli muzejā (Ņūbransvika, Ņūdžersija, ASV).  

Biogrāfiju sagatavoja Rūta Muižniece,
mākslas maģistre