Ilmārs Blumbergs

Ilmārs Blumbergs pieder pie māksliniekiem, kurus nekur nevar iekļaut – viņš vienmēr ir bijis un paliek viens un kā neviens. Būdams scenogrāfs vai grafiķis, gleznotājs vai zīmētājs, grāmatu ilustrētājs, tēlnieks, plakātists vai vēl nezin kas, – visu un jebko viņš savā mākslā skata sakarībās, pārvērtībās, negaidītu un neizmērojamu koordināšu krustojumos. Nav vienas tiešamības. Ir šī, uzreiz redzamā, bet vēl arī cita, vēl cita un vēl. Nav vienas patiesības. Bez tās, ko atklāj, un tās, ko liek nojaust I. Blumbergs, kā daudzas varbūtības šajā brīdī vai vēlāk piesakās jaunas un jaunas. Tas vairs nav atkarīgs no mākslinieka vien. Lielā mērā arī no skatītāja. No viņa iesaistīšanās. Saprašanās ceļš reti ir neiespējams. Parasti aizraujošs un bezgalīgs. Nav tik svarīgi, cik tālu kurš tiek. Valdzinoša ir pati garīgā kustība. Tā atver pasauli, iezīmē telpas un laika atvērtību, liek meklēt tajā sevi, iejūsmina un dara bagātāku ar atradumiem. Tas, ko mākslinieks dara ar līniju, ir neiedomājams: viņš to izvij, izlīkumo, samudžina, aprauj, sadala komatos, saberž punktiņos un izdzēš lapas baltumā. Vai viss ir izteikts? Neiespējami, kaut I. Blumbergs apgalvo: viss ir viens.

06.09.1943.–11.02.2016. Rīgā.

Beidzis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Dekoratīvās noformēšanas nodaļu (1963) un Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu scenogrāfijas specialitātē (1972).

No 1969. gada bijis scenogrāfs Dailes teātrī, 1976.–1985. gadā – Dailes teātra galvenais mākslinieks. Veidojis scenogrāfiju izrādēm arī citos teātros Latvijā, Lietuvā, Somijā. I. Blumberga idejās un īstenojumā tā ir jaunas domāšanas scenogrāfija, jaunas asociatīvi tēlainas pasaules radīšana uz skatuves, rīkojoties ar plaknēm, apjomiem, dziļumiem, gaismām, krāsām, tērpiem, kādiem darbībai zīmīgiem priekšmetiem, kas iegūst simbola nozīmību vai, gluži otrādi, kļūst par daudzu jēgas lauku samezglojumiem, kā uzvedumos Brands (1975), Pērs Gints (1979), Jāzeps un viņa brāļi (1981), Pilna Māras istabiņa (1983), Aīda (1998) u.c. Savām izrādēm viņš parasti darina arī gleznieciski spilgtus, tēlaini ietilpīgus plakātus. Dekorāciju un kostīmu skicēs I. Blumbergs patstāvīgi un vizuāli vērienīgi izspēlē visu izrādi ar tās galveno ideju, domas un darbības virzību, kulmināciju un atrisinājumu. Šie "vizuālie uzvedumi" ir tik patstāvīgi un pašpietiekami, ka nenovēršami izraisa mākslinieka nesaskaņas ar režisoru un aktieriem. Aizgājis no teātra, no 20. gs. 80. gadu otrās puses I. Blumbergs pievēršas grafikai (litogrāfija, sietspiede, oforts), kā arī akrila gleznojumiem. No tēlaini tvertiem īstenības impulsiem, klausot mākslinieka virtuozajai rokai, izaug tēli, abstrahējas, saturiski piepildās, ārēji atbrīvojas no visa liekā, līdz kļūst par simboliem vai domu zīmēm. Nerimtīgi no darba uz darbu, no sērijas uz sēriju mākslinieks meklē atbildes uz mūžīgajiem jautājumiem: kas ir pasaule, kas cilvēki tajā, kas noteic viņu likteņus, kāda visam jēga.

Izstādēs piedalās no 1970. gada. Bijis dalībnieks vairākās Prāgas starptautiskajās scenogrāfijas kvadriennālēs, starptautiskās plakātu izstādēs Lahti, Varšavā, Tojamā, estampa izstādēs Bredfordā, Šamaljērā u.c. Būtiska bijusi I. Blumberga darbu daļa Latvijas scenogrāfijas izstādēs Berlīnē (1978), Helsinkos (1983), Budapeštā (1985), Latvijas grafikas izstādē Kārdifā (1987), Rīga – latviešu avangards Berlīnē (1988) u.c. Sarīkojis vairākus desmitus personālizstāžu. Katru no tām viņš veido kā savdabīgu vizuālu uzvedumu, nereti dodot izstādei vienojošu jēgpilnu nosaukumu: Atlantīda (1996), Zīmes (1997), Pelēkie darbi (1998), Bailes (2012), Es nemiršu (2013). Izcilu ievērību gūst viņa personālizstāde Ilmārs Blumbergs: Aīda. Burvju flauta Parīzē (2002) un Lūgšana par redzēšanu Venēcijā (2004).

Saņēmis 1. prēmiju Baltijas republiku plakātu triennālē Tallinā (1976), Baltijas republiku scenogrāfijas triennālēs Viļņā (1977) un Tallinā (1980), Grand Prix Baltijas republiku miniatūrgrafikas triennālē Rīgā (1988), diplomu un Volvikas pilsētas prēmiju mazo formu estampu pasaules triennālē Šamaljērā (1988), Baltijas Asamblejas balvu (2001), Latvijas Mākslinieku savienības Galveno balvu (2005), Dantes Aligjēri balvu (2008) u.c. Latvijas PSR Nopelniem bagātais mākslas darbinieks (1989), Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda loceklis (2000), Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks (1995).

Biogrāfiju sagatavoja Rūta Muižniece,
mākslas maģistre