Ivars Heinrihsons

Dzimis 22.09.1945. Sabilē

Ja gleznotājs Ivars Heinrihsons, tad – zirgi, zirgi un zirgi. Vēl arī balerīnas, vēl arī klavieres. Un tā kopš 20. gs. 70. gadu vidus, kad viņš ienāk latviešu mākslā. Visbiežāk min uzreiz visus trīs: zirgus, balerīnas un klavieres. Zirgi uz zemes, koku zaros, mākoņos, šauru ieliņu sprostos. "Zirgi ir autora iekšējais tēls, kurā iemiesojas visas cilvēciskās emocijas. Koncertflīģelis – kultūras zīme, klasisko vērtību nesējs. Balets – tiekšanās pēc ideālā, trauslā, baltā," – tā mākslas zinātniece, galerijas Māksla XO vadītāja un rosīgākā viņa izstāžu rīkotāja Ilze Žeivate. Tās trīs visa radošā mūža garumā ir Ivara Heinrihsona mākslas galvenās tēmas, tie trīs – viņa būtiskākie tēli. Cik daudz tādā veidā var izteikt? Kādā no neskaitāmām, aizvien noslīpētākām intervijām gleznotājs atbild: "Es eju dziļumā." Laikiem, cilvēkiem un arī pašam mainoties, strādāts ne tikai daudz, bet arī meistarību slīpējot, citādi – tēlaini, emocionāli un saturiski ietilpīgāk.

Par latviešu glezniecībai raksturīgākajām aizvien tiek atzītas kolorīta vērtības. Heinrihsona glezniecība ir cita. Tajā galvenais ir kustība, trauksmaina iekšēja un ārēja ekspresija, enerģija, kas verd un izlaužas. To vislabāk pauž līnija. Uz balta vai pelēcīga, dažkārt kādas dzeltenīgas atblāzmas iegaismota fona vijas, mezglojas, burzās un lūst melnas vai melnas un pelēkas līnijas, vilktas ar vienā divos toņos mērktu otu. Izturēti monohroms kolorīts. Tikai pāris līniju, vairāk, vēl vairāk, jau vesels režģis, mežģis, jūklis, haoss. Uzreiz ieraugāmas, citkārt tik tikko atskāršamas figūras. Mierīgs, stāvošs zirgs, tad rikšojošs, auļojošs, divi, trīs, pieci zirgi, vesels bars vienā virzienā, bari cits citam pretim, kustības straumēm satinoties lielā bezizejas kamolā. Ir jāspēj to atveidot. Un skatītājiem jāvar ieraudzīt, izjust, atminēt paša tēla un tajā ietvertā vēstījuma jēgu. "Es eju dziļumā," saka mākslinieks un 21. gs. 10.–20. gados rada vairākus darbus Zirgs pilsētā, kur tēla saturiskā ietilpība nenovēršami ietriec mūs – katru, ikvienu, visus – tieši šodienas pasaules pastāvēšanas būt vai nebūt aktualitātē.

Sava noturīgā atšķirīguma dēļ Ivars Heinrihsons aizvien ticis ievērots, nereti noliegts, taču arī atzīts un novērtēts gan savā visnotaļ spēcīgajā paaudzē, gan latviešu glezniecības kopainā. Viņa māksla kādā mērā sasaucas ar dažiem "radiniekiem" kaut kur pasaulē. Pats atradis un paspējis arī satikt spāņu meistaru Antonio Sauru (1930–1998). Taču latviešu glezniecībā viņš ir un paliek vienpatis. Līdz pat visjaunākajām paaudzēm, kas ir īpaši zīmīgi, ņemot vērā, ka, vēl pat nepabeidzis studijas Latvijas Mākslas akadēmijā, viņš jau turpat kļūst par pedagogu – nākamo jauno mākslinieku audzinātāju. Bijis sagatavošanas kursu, Pedagoģijas, Mākslas zinātņu, Glezniecības nodaļas vecākais pedagogs (no 1973), docents (1992–1994), profesors (no 1994). Bijis arī Glezniecības katedras (2007–2012) un Vizuālās mākslas nodaļas(2007–2014) vadītājs.

Mākslas pamatus Ivars Heinrihsons apguvis J. Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā (1957–1964), studējis glezniecību Latvijas Mākslas akadēmijas Pedagoģijas (1964–1970) un Glezniecības (1970–1973) nodaļā. 1992. gadā ieguvis maģistra grādu. Strādā eļļas glezniecībā, zīmējumā, litogrāfijā, porcelāna apgleznošanā, iekārto izstādes. Vairāku savu personālizstāžu ekspozīcijas dažādojis ar ekspresīviem trīsdimensiju zirgu figūru veidojumiem no metāla stieplēm, stiepļu pinumiem un sietiem.

Izstādēs ļoti aktīvi piedalās kopš 1973. gada. Latviešu glezniecības kopīgās un grupu izstādes, lielas starptautiskas mākslas izstādes un gadatirgi, lielākas un mazākas personālizstādes galerijās, muzejos dažādās Latvijas, kaimiņvalstu, citu Eiropas un Amerikas valstu pilsētās – kopumā izstādes skaitāmas simtos.

Latvijas Mākslinieku savienības biedrs kopš 1978. gada.

Saņēmis daudz dažādu prēmiju un apbalvojumu, t. sk. ieguvis Gada balvu mākslā par personālizstādi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (2002), nominēts Purvīša balvai (2012).

Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (2006).

Darbi glabājas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Latvijas Mākslinieku savienības muzeja, "Swedbank" AS mūsdienu mākslas kolekcijas, Valsts Tretjakova galerijas (Maskava, Krievija), Zimmerly Art Museum, Nortona un Nensijas Dodžu (Norton and Nancy Dogde) (Ņūdžersija, ASV), Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas (Londona, Lielbritānija), Centro de Arte Contemporaneo (Kuenka, Spānija) u. c. krājumos, kā arī neskaitāmās privātkolekcijās Latvijā un pasaulē.

Biogrāfiju sagatavoja Rūta Muižniece,
mākslas maģistre