Krišs Salmanis

Krišs Salmanis dzīvē ir asprātis, intervijās mētā īsas, jēgpilnas atbildes kā gatavus aforismus: "Mākslinieks nav nekāds sabiedrības dakteris," "Man ir jāuztaisa tāds darbs, kāds man patīk. Es pats esmu skatītājs," "To, vai darbs ir trāpījis, var pateikt tikai pēc tam, kad tas ir radies," "Vislabāk, ja balva čaukst. Mūzas nav lētas sirdsdāmas." Un tādā garā.

Daudzi domā, ka tieši asprātība ir arī K. Salmaņa mākslas īpašā kvalitāte, taču tik vienkārši tas nav. Mākslā viņš nav nekāds ašais sprēgātājs. Ideja, protams, arvien uzdzirksteļo atjautīga, pat pārsteidzoša, bet tālāk viss ir ilgi un rūpīgi pārdomāts, līdz atrasts vienīgais (vismaz šajā brīdī labākais iespējamais) vizuālais tēls tās izteikšanai un tad, piemeklējot visjaunākās tehniskās iespējas, nevainojami īstenots. To no viņa var sagaidīt, un tāpēc viņam dāvā uzticību. Piemēram, pārstāvēt Latviju 55. Venēcijas biennālē (2013). Fotomākslinieks Kaspars Podnieks tur izstāda savas fotogrāfijas – gaisā (kādu gabalu virs zemes) sastingušos druvieniešus, bet Krišs Salmanis – ar saknēm "debesīs" iekārto koku, kas savukārt atrodas nepārtrauktā kustībā starp nedabiskā mierā esošajiem cilvēkiem fotogrāfijās. Ziemeļi–ziemeļaustrumi saucas viņu kopīgais, no šķietami nesamierināmiem pretmetiem saliktais darbs, kur abu daļu vēstījums tomēr viens: par visa dzīvā gaitu no izcelsmes uz mūžību. Skatītāju domas raisās viļņiem, un tēli tajās paliek dzīvojam. 

Īpaši veiksmīgi sadarbojies ar Annu Salmani un komponistu Kristapu Pētersonu, izstāžu zālē Arsenāls kopīgi izveidojot izstādi Dziesma (2015), ko vēlāk parāda arī Tartu Igaunijā (2017). Triju sadarbība turpinās, radot lielizmēra skaņas instalāciju Daudzskanis Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kupola zālē (2018.) "Man galīgi nešķiet, ka es būtu konceptuālists," nopietni skaidro mākslinieks. "Konceptuālists, manuprāt, ir tāds, kuram ir ideja, un viņš tai seko, rok to dziļumā, domā un izdomā, kā to rādīt citiem un vai vispār rādīt. Man ir otrādi – vispirms top darbs, un tad es izdomāju, kāpēc to vajadzēja taisīt un rādīt."

Dzimis 02.02.1977. Rīgā.

Mācījies Latvijas ev. lut. Kristīgās akadēmijas Mākslas nodaļā (1995–1997), absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļu (2003). Papildinājies Ķelnes Mediju mākslas akadēmijā (2009–2010). Strādājis rezidencē Kamijamā Japānā (2015).

Veido instalācijas, video un animācijas filmas, ilustrē bērnu grāmatas, dažkārt publicē rakstus par mūsdienu mākslu.

Izstādēs piedalās kopš 1996. gada. Latvijas mākslu pārstāvējis vairāk nekā 30 izstādēs ārvalstīs, tostarp Slovēnijā (2001), Lielbritānijā (2002), Itālijā (2003, 2005), Polijā (2006), Norvēģijā (2007), Austrālijā (2007), Portugālē (2009), Šveicē (2012), Čehijā (2014) u.c. Sarīkojis pāri par 15 personālizstāžu Latvijā un ārvalstīs – Vācijā (2011), Venēcijas biennālē Itālijā (kopā ar K. Podnieku, 2013), ASV (kopā ar K. Podnieku, 2013), Japānā (2015) u.c.

Saņēmis balvu izstādē Rudens 2003, 13. Tallinas grafikas triennālē (2004), Latvijas Mākslinieku savienības balvu Gada debija (2004), galveno balvu Starptautiskā video un laikmetīgās mākslas festivāla Ūdensgabali 2008 konkursā, balvu konkursā 19. Videokunst Förderpreis Bremen (2010). Vairākkārt nominēts Purvīša balvai (2011, 2013, 2021). Saņēmis Purvīša balvu par izstādi Dziesma (kopā ar Annu Salmani un Kristapu Pētersonu, 2017). Izvirzīts Spēlmaņu nakts balvai nominācijā Gada videomākslinieks par darbu Latvijas Nacionālā teātra izrādei Ceļojums uz Ziemeļiem (2019).

Darbi glabājas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumā, Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijā, Centrālās Eiropas un Austrumeiropas videomākslas arhīvā, Igaunijas Mākslas muzejā.

Biogrāfiju sagatavoja Rūta Muižniece,
mākslas maģistre