"Baltars". Porcelāns

Viena no Latvijas kultūras kanona krāšņākajām vērtībām mākslā ir porcelāna un fajansa trauku apgleznošanas darbnīcas "Baltars" vērienīgais sniegums 20. gs. 20. gados. "Baltars" izveidi virzīja izcilā latviešu gleznotāja, grafiķa, kompozīcijas virtuoza Romana Sutas (1896–1944) ideja radīt modernisma laikmetam un formu valodai atbilstošu nacionālu kultūrvidi. Iecere galvenokārt saistījās ar interjera dizainu un lietišķo mākslu, kur dekoratīvā keramika darbotos kā savdabīgs tolaik aktuālā funkcionālisma un konstruktīvisma estētikas un ideoloģijas akcents.

Nodoma īstenošanai tika nodibināta un 1925. gada 1. februārī reģistrēta Mākslinieciskās rūpniecības un mākslas popularizēšanas sabiedrība "Baltars" (nolatīņu ars Baltica – Baltijas māksla), ražotni iekārtojot Rīgā, Lāčplēša ielas 23. namā. Vietu keramikas darbnīcai, salonam porcelāna izstādīšanai un pārdošanai un vēlāk arī porcelāna apgleznošanas studijai savā īpašumā atvēlēja žurnāliste Austra Ozoliņa-Krauze (1890–1941), kas "Baltars" projektu atbalstīja arī finansiāli. Savukārt darbnīcas radošo kodolu veidoja Romans Suta kopā ar dzīvesbiedri gleznotāju Aleksandru Beļcovu (1892–1981), latviešu grafikas virtuozs Sigismunds Vidbergs (1890–1970) un epizodiski arī gleznotāji Erasts Šveics (1895–1992) un Lūcija Kuršinska (1894–1976).

"Baltars" darbnīcā tapa augstākās raudzes mākslas priekšmeti – dekoratīvi apgleznoti porcelāna šķīvji, reizēm arī vāzes. To izcilība atklājās nevis trauku uzsvērti vienkāršajās formās, bet gan krāšņos apgleznojumos. Tās lielāko tiesu bija vienas vai daudzfigūru sižetiskas kompozīcijas, dažkārt kluso dabu kubistiskas interpretācijas, turpinot latviešu jaunākajā glezniecībā un grafikā jau ienākušās Rietumeiropā aktuālās modernisma izteiksmes. Vienlaikus to tēlainībā caur formu izteiksmi skaidri jaušams oriģināls, lepni uzsvērts latviskums. "Baltars" porcelāna gleznojumi tika dāsni piesātināti ar kubisma refleksijām, konstruktīvismam raksturīgu vizuālo uzbūvi un kopsakarībām Art Deco ritmikā. Darbu pacilāto dekoratīvismu un monumentalitāti būtiski stiprināja gan košais un kontrastainais krāsu ziedējums, gan uzsvērtais kompozīciju traktējums plaknē, kā arī atsevišķo elementu ornamentālais kārtojums.

Apgleznojumu sižeti raksturīgi 20. gs. 20. gadu romantismam. To tēmās visvairāk parādās deju vai masku karnevālu atainojumi ar cilvēcisku prieku, brīžiem arī poētisku nostalģiju, pat noslēpumainību. Daudzos gleznojumos latviskā identitāte atklājas svētku norisēs, kāzu polkās, tautastērpos, bet dažreiz atainoti vēsturiski vai sociāli sižeti.

Mākslinieki ar akvareli un guašu uz papīra gatavoja apgleznojumu metus. Atbildību par galaproduktu apdedzināta apgleznojuma veidā uz porcelāna traukiem uzņēmās tehnologs Dmitrijs Abrosimovs, kam jau bija vērienīga pieredze M. Kuzņecova porcelāna fabrikās. Tiešus autordarbus, pats savām rokām ar spalvu zīmējot uz porcelāna traukiem, radīja tikai Sigismunds Vidbergs. Trauku sērijas ar vienu un to pašu apgleznojuma kompozīciju tika stingri ierobežotas līdz 100 eksemplāru.

Darbnīcas "Baltars" augstais mākslinieciskais līmenis tika ievērots, un jau 1925. gadā Starptautiskajā dekoratīvo mākslu izstādē Parīzē "Baltars" tika apbalvots ar trim medaļām: zelta medaļu ieguva Sigismunda Vidberga šķīvju kompozīcijas un Dmitrija Abrosimova tehniskais izpildījums, bet bronzas medaļu – Romana Sutas šķīvju kompozīcijas. Darbus no "Baltars" kolekcijas iegādājās pat Sevras Nacionālais keramikas muzejs. Diemžēl pašizmaksas problēmu noteiktā produkcijas augstā cena un bezkompromisu principialitāte estētikas jomā ienākumus neveicināja, un 1928. gada 1. jūlijā "Baltars" darbību beidza.

"Baltars" ražotnē tapušie dekoratīvās mākslas šedevri atbilst Eiropas un pasaules Art Deco augstāko sasniegumu līmenim un kļuvuši par Latvijas nacionālās kultūras lepnumu. To kultūrvēsturisko nozīmi Latvijas Banka godina ar "Baltars" veltītu kolekcijas monētu ar šķīvja "Deja" (kompozīcijas autors Romans Suta; 1927) attēla reprodukciju.