Modernisms Latvijā. 20. gs. 60. gadi

Sešdesmitie gadi. Divi vārdi, bet tie ir kā parole, kas ļauj uzsākt sarunu par izšķiroši nozīmīgu gadu desmitu 20. gadsimta Rietumu kultūrās – laiku, kad tika uzskaņots tonis dzīvesveidam, ko dēvējam par laikmetīgu. Ikvienam nāk prātā kāda ceļazīme – The Beatles mūzika, cilvēks kosmosā, hipiju brīvība, modes apcirptie mini svārki, bet pāri visam – sajūta, kura nākotnē solīja augošu dzīves intensitāti un labklājību.

Aukstā kara gaisotnē valstis uzturēja Rietumu un Austrumu bloka robežas. Tās sargāja kodolkara draudu mitoloģija, ko vienlīdz aktīvi kultivēja abpus "dzelzs priekškaram". Mēs Latvijā toreiz bijām mūra šaipusē. Te par paaudžu ideālu maiņu varēja ko nojaust tikai netieši, uztaustot kādus cauri ideoloģijas mūrim izlauzušos signālus. "Un tad nāca sešdesmitie" – ar šo izteicienu parasti tiek domāti destaļinizācijas un režīma liberalizācijas procesi PSRS. Cīņā par varu 1957. gada jūnijā PSKP CK pirmā sekretāra amatu saglabāja Ņikita Hruščovs (1894–1971), un sākās tā dēvētais Hruščova "atkusnis".

Kopumā nekas nemainījās – vien, lai pierādītu padomju iekārtas priekšrocības pār kapitālismu, PSRS fokusu pavērsa ne tikai uz militāro un smago industriju, bet intensīvi sāka attīstīt arī vieglās un pārtikas rūpniecības nozares, tādējādi dzīves stila pārmaiņas ienāca arī iedzīvotāju ikdienā. Viena no ideoloģiskā kursa korekcijām bija arī "dzelzs priekškara" bikla pavēršana. "Atkušņa" laiks iezīmējās ar lielākas brīvības un arī labklājības cerībām, bet kultūrā kā relatīvs apvērsums – pilnīga atteikšanās no oficiozi dogmatiskā Staļina laika naturālisma.

Mākslas brīvdomīgo formu uzplaukums, ko tolaik dēvēja par formālismu, nobiedēja politisko eliti, tāpēc ideoloģiskā kontrole neatlaida tvērienu no tēlotājmākslas, savukārt dekoratīvi lietišķās mākslas un dizaina segments varēja attīstīties brīvāk. Tādi bija sociālpolitiskie nosacījumi, kuri ļāva padomju modernismam viskonsekventāk uzplaukt tieši dizainā un arhitektūrā. Tā notika arī Latvijas PSR kultūrtelpā.

Iespējams, nav vienkārši apzināties, ka vēl nesenā pagātnē tapušie mākslas, dizaina un arhitektūras paraugi jau iekļaujami Latvijas kultūras mantojuma satvarā, vērtību uzskaites reģistros, kas apliecina radošā gara spēju pat aiz totalitārisma "slēgtajām durvīm" veidot intelektuāli brīvu telpu. Ar 20. gs. 60. gadiem saistāmi ikoniski artefakti gan porcelāna nozarē, gan grafiskajā dizainā, gan arī arhitektūrā un interjeros. Šā perioda mantojuma raksturlielums ir tā gaistošā daba. Sadzīves priekšmeti, iepakojuma dizains, interjeri un pat dzelzsbetona nami izzūd uz neatgriešanos, tomēr, balstoties uz padomju modernisma atklājumiem, ir skolojušās nākamās paaudzes.

Monētā ir izmantotas zīmes no arhitektu Martas Zigrīdas Staņas (1913–1972), Imanta Jākobsona (1934–1993) un Harolda Kandera (1927), porcelāna mākslinieces Zinas Ulstes (1928–2005), grafisko dizaineru Gunāra Kirkes (1926–1993) un Ulda Razuma (1944–2019) darbiem. Kā grafisko izteiksmes līdzekļu kopums tas ir liecinājums par modernisma stilistikas vienojošo fenomenu, bet vienlaikus tolaik arī tā tika runāts par iespējamo brīvību.