Atslēdziņa

Atslēgai piemīt īpaša, varētu pat teikt, mazliet mistiska simboliska nozīme. Kāpēc? Ikdienišķi runājot – tai ir spēja gan atslēgt, gan aizdarīt: atvērt durvis uz konkrētu telpu, dot piekļuvi bagātībām vai arī šīs iespējas liegt. Atslēgai piemīt vara, kas to paaugstina, paceļ pāri citiem objektiem lietu pasaulē.

Antīkajā romiešu dievu saimē atrodams durvju un vārtu dievs Jāns (reizēm Jānuss). Jānu, laikam ritot, sāka pielūgt kā visa aizsākuma (rīcības, darbību) dievu – tam tika veltīta rītausma, arī gada pirmais mēnesis janvāris (Januarius) savu nosaukumu guvis no Jāna vārda. Pie nozīmīgām ieejām – svētnīcā vai nocietinājumā – tika izvietotas Jāna statujas: viena un tā paša tēla pretēji vērsti profili.

Japānā atslēga tiek uzskatīta par veiksmes zīmi, jo tā simboliski atver durvis uz apslēptiem gara dārgumiem.

Ar kristietību saistītajos mākslas darbos divas atslēgas atspoguļo Sv. Pētera varu: atvērt gan paradīzes, gan elles vārtus. Arī pāvesta ģerbonī redzam divas atslēgas.

Savukārt viduslaikos atslēgu nodošanas rituālam bija simboliska nozīme: tā bija pilnīga varas pārņemšana.

Pasakās un teikās atslēga nereti simbolizē dažādus šķēršļus, kas jāpārvar, lai nonāktu pie noslēpuma atminēšanas.

Arī latviešu tautas ticējumos ikdienā lietotais priekšmets saistīts gan ar patīkamiem brīžiem, gan dažādām ķezām: "Kad atrod atslēgu, tad būs laime", "Ja atslēgas caurumā pūš, tad velns nāk mājās", "Atslēgas nedrīkst likt uz galda, tad mājas naids ceļas"...

Mazās zelta monētiņas "Atslēdziņa" mākslinieciskajai ierosmei kalpojis latviešu kultūras mantojums – pūralādes slēdzene un apkalumi, kurus senie amatnieki darināja izsmalcināti greznus. Savulaik pūralāde bija kāzu rituāla nozīmīga sastāvdaļa – tā ar zirgiem tika vesta uz vīra mājām, un lādes izskats vēstīja par meitas ģimenes rocību.

Taču pūralādē zemnieku meita turēja ne tikai mantiskās lietas – tā bija arī savdabīga viņas personiskās telpas, sapņu un noslēpumu glabātava.