Brīvības cīņas (1918-1920)

Uz Pirmā pasaules kara rezultātā sabrukušo impēriju drupām proklamētā Latvijas Republika tika izcīnīta, tās tautai vairāk nekā pusotru gadu ar ieročiem rokās aizstāvot jauniegūto brīvību pret ārējiem un iekšējiem ienaidniekiem. Tā bija militāra un politiska cīņa, kas apliecināja latviešu nācijas politisko briedumu, pašaizliedzību un tiesības dzīvot neatkarīgā, demokrātiskā un brīvā Latvijā.

Laiks no Latvijas Republikas proklamēšanas 1918. gada 18. novembrī līdz miera līguma parakstīšanai ar Padomju Krieviju 1920. gada 11. augustā bija viens no nozīmīgākajiem un sarežģītākajiem posmiem Latvijas vēsturē. Mūsdienās to dēvējam par Latvijas Neatkarības karu. Tas ir nosacīti jauns apzīmējums, kas kodolīgi atspoguļo konkrētā vēstures procesa būtību – latviešu tautas cīņu par savas nacionālās valsts pastāvēšanu un neatkarību. Taču vienprātība jautājumā par pienācīgu 1918.–1920. gada militāro un politisko norišu apzīmējumu nav pastāvējusi nekad. Arī Latvijas sabiedrībā laikā starp Pirmo un Otro pasaules karu tika lietoti dažādi jēdzieni – gan "Atbrīvošanas karš", gan arī emocionālie piepildītie "Brīvības cīņas" un "Brīvības karš". Visi šie apzīmējumi joprojām tiek izmantoti un ir iesakņojušies tautas vēsturiskajā apziņā. Neraugoties uz dažādo lietojumu, tie visi simbolizē vienu – latviešu nācijas cīņu par savu brīvību, neatkarību un valstiskumu 1918.–1920. gadā.

Latvijas Neatkarības karā pakāpeniski veidojās jaunās valsts institūcijas un dzima Latvijas armija. Tautas brīvību smagās kaujās izcīnīja Latvijas karavīri. 1918. gada nogalē situācija varēja šķist pat bezcerīga – Latvijā vēl atradās svešas okupācijas varas karaspēks, un no austrumiem strauji tuvojās Sarkanā armija. Vienlaikus bija nepieciešams veidot valsts pārvaldes iestādes, rast sabiedrotos un veidot aizsardzības spēkus. 1919. gada janvārī Rīgu pārspēka priekšā atstāja tikai daži simti karavīru, kas noticēja Latvijas pastāvēšanai. Taču jau pusgadu vēlāk, pēc Kurzemes, Zemgales un Vidzemes atbrīvošanas, kā arī uzvaras Cēsu kaujās, Rīgā tika izveidota vienota Latvijas armija, kuras rindās cīnījās jau desmitiem tūkstošu karavīru.

Viens no smagākajiem jaunās valsts pārbaudījumiem bija Bermontiāde. Aizvadot gandrīz divus mēnešus intensīvās kaujās, Latvijas armija un tās karavīri parādīja ievērojamas kaujas spējas un lielu pašaizliedzību, gūstot uzvaru pār ienaidnieku. Nozīmīgs pagrieziena punkts šajās kaujās bija 1919. gada 11. novembris, kad Rīga tika pilnībā atbrīvota no Pāvela Bermonta komandētā karaspēka. Šo datumu pieņemts uzskatīt arī par Latvijas augstākā militārā apbalvojuma – Lāčplēša Kara ordeņa – simbolisko dibināšanas dienu. 2019. gadā aprit 100 gadu kopš Latvijas armijas dibināšanas un Rīgas atbrīvošanas no Bermonta karaspēka.

Latvijas valsts varēja pilnvērtīgi sākt nostiprināt savu neatkarību tikai pēc Bermonta karaspēka sakāves un Latgales atbrīvošanas 1920. gada sākumā. Tas izdevās, jo Latvijas pastāvēšanai ticēja tās cilvēki. Kolekcijas monēta "Brīvības cīņas (1918–1920)" veltīta Latvijas Neatkarības karam un visiem, kas palīdzēja izcīnīt neatkarību un turēt godā brīvību.