Jāzeps Vītols

Jāzeps Vītols (1863–1948) nodzīvoja divus darba mūžus. Līdz neatkarīgas Latvijas valsts izveidošanai viņš bija augsti godāts Sanktpēterburgas Konservatorijas profesors un respektēts mūzikas kritiķis, N. Rimska-Korsakova, A. Ļadova un A. Glazunova draugs un Sanktpēterburgas latviešu kopienas aktīvists. Kad likās, ka nu varētu doties pensijā un baudīt iemīļotos makšķerēšanas priekus, J. Vītols 55 gadu vecumā atgriezās Latvijā, un sākās otrs darba mūžs – viņš izveidoja konservatoriju, liekot jaunajai Latvijas valstij tik nepieciešamo profesionālās mūzikas izglītības pamatakmeni. Līdz pat aizbraukšanai no Latvijas 1944. gadā J. Vītols (ar nelielu pārtraukumu) vadīja konservatoriju un izaudzināja mūziķu plejādi. Viņš bija jaunās valsts mūzikas dzīves centrā – mirdzošu galvvidu, ērgļa degunu, vēlīgs, bet ne pārmēru, mūžam baltu, vaļīgu zīda kaklasaiti apsējies. J. Vītola audzēkņu atmiņas pauž milzu cieņu un lielu mīlestību.

J. Vītols bija mūzikas izglītības patriarhs. Arī asprātīgu, pašironisku memuāru autors. Kompetents (kaut ne bez aizspriedumiem) mūzikas notikumu recenzents. Atzīts diriģents – ar labām prasmēm un bez lielām mākslinieciskām ambīcijām. Ļoti rosīgs sabiedriskais darbinieks. Un komponists. Gadu gaitā dzima vairāki instrumentālās kamermūzikas un klaviermūzikas skaņdarbi, dažas simfoniskās partitūras un J. Vītola labākais devums – solodziesmas (joprojām nenovērtētas) un kordziesmas (it kā zināmas, tomēr tik reti atskaņotas).

Kaut arī J. Vītols strādāja nacionālromantisku noskaņu laikā, profesoru drīzāk var saukt par klasicisma pārstāvi. Viņa mūzikā pāri visam – līdzsvars, formas perfekcija un domas izklāsta precizitāte. J. Vītols pats netuvojas savam klausītājam. Viņa "es" izpaužas aristokrātiskā atturīgumā, kam tomēr nav sveša ne kaislība, ne traģēdija, ne mīlestība, ne arī labs joks.

Latvijas Bankas sveiciens profesoram 150. dzimšanas dienā ir jubilejas monēta ar moto "Gaismu sauca, gaisma ausa". J. Vītola mūzikā patiešām daudz gaismas: kora dziesmas "Saules svētki", "Saule austrumos", "Diena aust", ''Jau saulē sārti kvēlo sils", "Karaļmeita" ar jauniem gaismas audiem, austošais rīts dziesmā "Pie Dzintara jūras", debess aploks, kas vīts "Ar kristallspodriem stariem'', u.c. Kantātē "Ziemeļblāzma" J. Vītols ar Leona Paegles dzejas rindām, kur "mēs acis paceļam uz jaunu gaismu", sveic Vecmīlgrāvī Augusta Dombrovska uzbūvēto biedrības "Ziemeļblāzma" namu. Taču visaktuālāk gaismas ceļi zīmēti kordziesmā "Gaismas pils" (1900), kas ir viens no Dziesmusvētku spēcīgākajiem simboliem, – tā lielā kopkora dziedāta arī paša Jāzepa Vītola, Teodora Kalniņa, Leonīda Vīgnera, Haralda Medņa un Imanta Kokara vadībā. Jāzeps Vītols un viņa devums ir mūsu gaismas pils, kas nevar nogrimt.