Kurzemes baroks

17. gs. beigas un 18. gs. sākums bija arhitektūras un dekoratīvās mākslas uzplaukuma laiks Kurzemē. Muižu īpašnieki sacentās savā starpā par lielāko baznīcu un greznāko iekārtu tajā. Šīs vēlmes spēja apmierināt Ventspils koktēlnieku darbnīca, kas bija izveidojusies sakarā ar hercoga Jēkaba lielajiem kuģu būvēšanas plāniem. Darbnīcas tēlnieks Nikolauss Sēfrenss Vecākais (Nicolaus Söffrens; ?–1694) darinājis Kuldīgas Sv. Katrīnas baznīcas altāra retablu un kanceli (1660–1663), bet viņa dēls Nikolauss Sēfrenss Jaunākais (1662–1710) kļuva par izcilāko Kurzemes baroka meistaru. Baroka laikmets Latvijai atstājis īpaši bagātu kultūras mantojumu. 17. un 18. gs. celtās Kurzemes baznīcas pieder pie vērtīgākā, kas tapis Latvijas teritorijā vēsturisko stilu periodā. Laikmeta pieprasījums sekmēja ārvalstu mākslinieku un amatnieku ieceļošanu un tādējādi arī mākslas uzplaukumu.

Liepājas pilsēta spēja veiksmīgi sacensties ar Kurzemes muižnieku greznības tieksmi. Liepājas Sv. Annas baznīcā 1697. gadā tapa Latvijas lielākais baroka altāris, kura retabls ir viena no Latvijas kultūras kanona vizuālās mākslas vērtībām.

N. Sēfrensa darbnīcā tapuši arī Landzes baznīcas altāris un kancele (1701) un Ventspils pils kapelas iekārta, ko pabeidza Sēfrensa padēls Johans Mertenss (Johann Märtens; 1690–1737). J. Mertenss turpināja Ventspils kokgriezēju skolas tradīcijas. Viņš darinājis Salgales baznīcas iekārtu (1722) un Kandavas baznīcas kanceli un biktssolu (1735–1736). Ugāles baznīcas ērģelēm, ko 1700. gadā veidojis Liepājas meistars Korneliuss Rāneuss (Cornelius Rhaneus), kokgriezuma prospektu 1697. gadā izgriezis N. Sēfrensa radinieks Mihaels Markvarts (Michael Marquart). N. Sēfrensa darbnīcas ietekmē strādājis arī Joahims Kreicfelds (Joachim Kreuzfeldt; 1673–1721), kas tiek uzskatīts par Usmas, Sakas un Vārmes baznīcas iekārtas un Apriķu baznīcas iekārtas daļas autoru.

Pats lielākais Kurzemes baroka ansamblis (1704–1709) savulaik atradās Lestenes baznīcā. Vienā stilā darinātais altāris, kancele, biktssols, baznīcēnu soli un ērģeļu prospekts bija N. Sēfrensa darbnīcas pēdējais darbs. Baznīca 1945. gada februārī cieta padomju artilērijas apšaudēs. 1961. gadā darbību pārtrauca Lestenes evaņģēliski luteriskā draudze, bet 1964. gadā izdemolētās iekārtas paliekas tika aizvestas uz Tukuma muzeju, savukārt Lestenes baznīcā 1967. gadā ierīkoja graudu kalti.

Kopš 1982. gada Lestenes baznīcas iekārtas fragmenti daļēji restaurētā veidā bija apskatāmi Rundāles pils muzejā. Tagad sākta baznīcas ēkas atjaunošana un kokgriezumu iekārtas restaurācija, lai to pakāpeniski nogādātu atpakaļ Lestenē.

Lestenes baznīcas un N. Sēfrensa kokgriezumu atjaunošana uzskatāma par vienu no svarīgākajiem Latvijas kultūras projektiem senā kultūras mantojuma saglabāšanā. Lai šis cildenais uzdevums būtu veicams, liela nozīme ir katra pilsoņa līdzdalībai.