Medus monēta

Bites Zemi apsaimniekojušas jau miljoniem gadu. Nemitīgajā cīņā par iztiku brieda cilvēku gana savtīgā draudzība ar bitēm, vispirms tikai piesardzīgi izmantojot bišu darba dāsnās dāvanas dabas vidē. Pirmais mūsu senču nogaršotais medus bija ievākts no meža bišu pūžņiem. Senākie 10. gs. pr.Kr. cilvēku veidotie stropi atrasti Tuvajos Austrumos tagadējās Izraēlas teritorijā. Tikai 18. gs. nogalē vācu zemēs izveidojās zinātniskas biškopības pamati. 19. gs. ar biškopības lietpratēju centieniem dažādās pasaules valstīs tika radīti un pilnveidoti saliekamie stropi ar izņemamiem rāmīšiem jeb kārēm, ar bišu darba gaitām paredzētām skrejām.

Dravnieka darbs ar aromātiskajām bišu vaska šūnām un zeltaino medu, ko mēdzam salīdzināt ar dzintaru, latviešiem izsenis bijis saistīts ar veselīgu dzīvesveidu un dainu poētisma apgarots. Kur bites rosās, tur dabā valda tīrība, harmonija un kārtība. Tur arī cilvēki top domās gaišāki un miesā veselāki.

Senajā Ēģiptē medu lietoja, ārstējot ievainojumus un slimības. Ēģiptes faraoni medu izmantojuši arī reliģiskajos rituālos. Senajā Grieķijā matemātiķis Pitagors (~580.–500. pr.Kr.) un filozofs Dēmokrīts (~460.–370. pr.Kr.) uzskatīja medus ēšanu par ilga mūža priekšnoteikumu. Savukārt dabas zinātņu pamatlicējs Aristotelis (384.–322. pr.Kr.) ieteica medu pret acu slimībām, un medicīnas pamatlicējs Hipokrāts (~460.–370. pr.Kr.) aicināja medu lietot gan tīrā veidā, gan kopā ar ūdeni vai vīnu. Viņš uzskatīja, ka medus ir barojošs, piešķir sejai labu izskatu un tam piemīt ārstnieciskas īpašības. Senie grieķi tik ļoti cienīja medu, ka medus bite tikusi attēlota uz viņu naudas zīmēm. Savukārt romieši izmantoja medu arī kā naudas veidu, jo daudzi cilvēki nodokļus maksāja medū.

Aptuveni 6 000 gadu pr.Kr., kad klimats kļuva siltāks, bites parādījās arī tagadējās Latvijas teritorijā. Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka jau 2.–4. gs. cilvēki uzturā lietojuši medu. 10.–14. gs. līdzās dzintaram un labībai medus un vasks bija nozīmīgas maiņas un tirgus preces. 19. gs. sākumā daudzi muižnieki savos mežos ierīkoja pastāvīgas dravas. 19. gs. nogalē bišu dravas bija katrā piektajā zemnieku saimniecībā, taču tajās bija tikai dažas saimes, jo medus tika lietots pašu vajadzībām.

Mūsdienās Latvijā medu patērē uzturā tīrā veidā, konditorejā, dzērienos, tautas medicīnā, pirts procedūrās, masāžās un kosmētiskajos līdzekļos. Medū ir antioksidanti un vitamīni, minerālvielas un mikroelementi, tam ir arī antibakteriāla iedarbība.

Katra bite savā 30–80 tūkst. lielajā saimē nekad neguļ, vāc barību un būvmateriālus savam mājoklim un izaudzē arvien jaunu paaudzi. Savāktais nektārs un ziedputekšņi pārtop medū un bišu maizē. Mūsdienu pasaulē bites, kas ir līdz pusotram centimetram gari un aptuveni desmitdaļu grama smagi spārnoti kukainīši, katru gadu cilvēkiem sarūpē fantastisku medus daudzumu.

Ej, sliņķīt, pie bitītes,
Mācies bites tikumiņu:
Ne tai kunga, ne stārasta,
Saldu medu salasot.

Mūsu Dievzemītes veidols gadu gadiem kopts un lolots. Savu valsti tās pilsoņi rosīgā ikdienā piepilda kā bites stropu. Tāpēc "Medus monēta" ir čakluma un darba salduma simbols.