Melanholiskais valsis

Emīls Dārziņš (1875–1910) ir latviešu klasiskās mūzikas dvēsele. 34 pilni mūža gadi, viens ļoti talantīgs dēls, 17 kordziesmu, 19 solodziesmu (viena iznīcināta, viena pazudusi), četri skaņdarbi simfoniskajam orķestrim (trīs iznīcināti), divi nepabeigtas operas fragmenti, recenzijas, apraksti un mīklaina nāve uz dzelzceļa sliedēm.

Līdzās vienkāršām, nepretenciozām kompozīcijām Emīla Dārziņa darbu sarakstā ir arī opusi, kam piemīt liels simbolisks spēks. Kormūzika nav iedomājama bez "Lauzto priežu" majestātiskajām brāzmām, dziesmas "Mēness starus stīgo" dailes, "Senatnes" plūduma, "Ciānas bērnu" skaudrā traģisma un mirdzuma, kas plaiksnī dziesmā "Sapņu tālumā". Vīru koru balsīs liels skaistums dzimst brīžos, kad skan "Mirdzi kā zvaigzne", "Nāc man līdz!", "Mūžam zili", "Es zinu". Solodziesmu pasaulē nekad nebeigs skanēt "Aizver actiņas un smaidi", "Pazudusī laimīte", "Teici to stundu, to brīdi", "Vēl tu rozes plūc", "Kā zagšus" u.c.

Tomēr pāri visam – "Melanholiskais valsis", kuram veltīta Latvijas Bankas kolekcijas monēta. Pēc netaisniem apvainojumiem plaģiātu radīšanā Emīls Dārziņš iznīcināja visas savas simfoniskās partitūras, un tikai "Melanholisko valsi" izdevās brīnumainā kārtā izglābt no bojāejas. Reiz rakstnieka un dzejnieka Jāņa Poruka dārza nokrēslā Emīlam Dārziņam parādījies balts tēls – kā sapnis, kā Dievmāte, un tieši šis tēls radījis impulsu "Melanholiskā valša" tapšanai. Viegli šūpo līganā melodija, saldi smeldzīgi pieskaras klarnetes solo. Arī mūsdienās, kad saskarsmē bieži dominē uzspēlēta atraktivitāte un jautrība, "Melanholiskais valsis" ļauj ja ne gluži paskumt, tad vismaz vienu nelielu laiksprīdi lietderīgi paklusēt.

Par šo skaņdarbu dzejnieks Jānis Sudrabkalns teicis: "Liekas tak, ka vienkāršāka un kristālskaidrāka darba nevar būt. Bet: arī smalks viņš un simtām rantīm vizuļojošs. Starp saulaini sērīgo dienvidu vēsmu un zilajām, rudens miglā ziedošām ēnām, starp domu klusajiem spārnu vēcieniem vidusdaļā .. un dziestošo dvēseles ritmu vijas kā līganie rudens lauku sidrabpavedieni, kuriem vajadzīga smalkjūtīga vadība."

Emīls Dārziņš bija celmlauzis mūzikas kritikas un eseju jomā. Viņa stils ir smalkjūtīgs, literāri kopts, kritiskā novērtējumā trāpīgs, dažbrīd nesaudzīgs. Tā ir smalka un gudra vērtēšana. Viņš ir autors vienām no pirmajām apcerēm par Jāzepu Vītolu, Alfrēdu Kalniņu, Dziesmu svētkiem, esejai Mocarta piemiņai, pievērsies arī operas vēsturei.

No iznīcinošas ironijas līdz sudrabainam sapņojumam – tāds ir Emīla Dārziņa gara apvāršņa lauks, kura iedarbību jūtam vēl šodien. Īss, nebūt ne pārticībā aizvadīts mūžs, kaislīga mūzikas mīlestība un gara vientulība. Emīla Dārziņa nepaveiktos darbus vēlāk darīs viņa dēls – ievērojamais komponists un mūzikas kritiķis Volfgangs Dārziņš.