Niklāvs Strunke

Latviešu gleznotājs, grafiķis un scenogrāfs Niklāvs Strunke (1894–1966) piedzima Gostiņinā (Polija) un arī mūžībā aizgāja tālu no Latvijas – Romā. Tomēr bērnības takas kopš 1903. gada iestaigātas Valmierā, kopā ar brāli dzīvojot pie cariskās Krievijas armijā dienošā tēva māsas Palmēnos (vēlāk tapušās apceres par mākslu parakstītas ar Palmēnu Klāva vārdu). Pēc E. Liepiņa proģimnāzijas skolas gaitas turpinot Sanktpēterburgas Ķeizariskās mākslas veicināšanas biedrības skolā un Mihaila Bernšteina mākslas studijā, Niklāvs Strunke veidojās kā gleznotājs krievu modernistu ietekmē. Topošais mākslinieks pilnveidojās arī citās studijās, t.sk. pie Jūlija Madernieka (1870–1955) un Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijas grafiķa Vasilija Matē (1856–1917) darbnīcā, kur apguva oforta un linogriezuma tehniku. Kad 1. pasaules karš laupīja tēvu un brāli, Niklāvs Strunke kā brīvprātīgais nokļuva 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulka jātnieku izlūku spridzinātāju komandā, kur sastapa arī vienu no latviešu modernisma aizsācējiem Jāzepu Grosvaldu (1891–1920).

Izstādēs piedalījies kopš 1914. gada, Niklāvs Strunke – viens no oriģinālākajiem latviešu modernistiem – mākslā jaudīgi sevi apliecināja vienlaikus ar Latvijas valstiskās neatkarības iegūšanu. 20. gs. 20. gadu vidū kubisma tendences ienāca Niklāva Strunkes gleznās, arī grāmatu dizainā un izrāžu noformējumā, kur dažādās proporcijās tika izmantoti konstruktīvi ģeometriski un iluzori gleznieciski paņēmieni. Tas bija radošā pacēluma un eksperimentu laiks, kad darbos kubisma elementi pamazām savijās ar konstruktīvisma, futūrisma un supremātisma, arī Art Deco, 13.–15. gs. itāļu glezniecības, austrumu miniatūru un latviešu etnogrāfiskā mantojuma ietekmi.

Māksliniecisko rokrakstu Niklāvs Strunke pilnveidoja Vācijā un Itālijā, jau 1923. gadā piedalījās Lielajā Berlīnes mākslas izstādē, bet 1924. gadā rīkoja personālizstādi Romā. Uzturēšanās Eiropas metropolēs veicināja iesaisti to mākslas dzīvē un tiešus kontaktus ar avangardistu aprindām. Futūrisma iniciators Filipo Tommazo Marineti (Filippo Tommaso Marinetti) 1924. gadā Parīzes manifestā "Vispasaules futūrisms" ("Le futurisme mondial") Niklāvu Strunki pieskaitīja plašai internacionālai Eiropas avangardistu plejādei. 20. gs. 20. gadu nogalē mākslinieka rokraksts mainījās, pievēršoties konservatīvismam. Māksliniecisko veikumu vainagoja Triju Zvaigžņu ordenis (IV šķira; 1933). Kad 2. pasaules kara beigās bēgļu gaitas Niklāvu Strunki aizveda uz Zviedriju, Stokholmā un arī Itālijā tapa trimdas tematikai veltīti darbi.

Niklāva Strunkes veikums grāmatu grafikā bija simtiem grāmatu vāku un desmitiem ilustrētu izdevumu. Scenogrāfa darbs vairākos teātros un Latvijas Nacionālajā operā, vitrāžu un porcelāna apgleznojumu meti, plakāta un ekslibra māksla, izstāžu iekārtošana, tomēr pāri visam glezniecība. Ainavu, portretu un kluso dabu glezniecībā atspoguļojās mākslinieka ceļojumi, straujais temperaments un romantiskais skatījums, lelles un etnogrāfiskie priekšmeti no paša veidotās kolekcijas. Latvijas kultūras kanonā ietverts viens no Niklāva Strunkes izcilākajiem darbiem – glezna "Cilvēks, kas ieiet istabā" (1927), kas atveidota Niklāva Strunkes radošajam mantojumam veltītās kolekcijas monētas reversā.