Rainis un Aspazija

Pirms pusotra gadsimta tagadējās Latvijas dienvidu puse – Sēlija un Zemgale – dāvāja divus izcilus prātus. Rainis (Jānis Krišjānis Pliekšāns; 1865–1929) bija latviešu dzejnieks, dramaturgs, tulkotājs, teātra darbinieks, žurnālists un politiķis ar Sanktpēterburgas Universitātes jurista izglītību, viens no Jaunās strāvas pārstāvjiem. Aspazija (Johanna Emīlija Lizete Rozenberga; prec. Elza Valtere, kopš 1897. gada – Elza Pliekšāne; 1865–1943) bija dzejniece, dramaturģe, tulkotāja un sabiedriskā darbiniece.

Jaunstrāvnieka aktivitātes kļuva par iemeslu Raiņa apcietinājumam, bet vēlāk nometinājumam Pleskavā un izsūtījumam uz Slobodsku, kur viņam 1897.–1903. gadā pievienojās Aspazija. Iesaistīšanās 1905. gada revolūcijas ideoloģiskajās norisēs radīja draudus dzīvībai un lika meklēt glābiņu emigrācijā Šveicē līdz pat Latvijas valstiskuma izveidei. Savukārt dzīve jaunizveidotajā valstī līdzās profesionālam literāta darbam paplašinājās ar darbu parlamentā, Rainim ražīgu gadu aizvadot arī izglītības ministra amatā un sniedzot atbalstu Latviešu folkloras krātuves, Latvijas Nacionālās operas un Brīvdabas muzeja izveidei.

Rainis un Aspazija bija Latvijas valstiskuma idejas garīgās dimensijas spilgti pārstāvji, kuri savos darbos vizualizēja un iedzīvināja brīvības tēlus – sarkanās puķes, saulaino stūrīti (Aspazija), kalnā kāpēju, nākotnes cilvēku, stikla kalnu, zelta zirgu, Antiņu, Balto tēvu, Lāčplēsi un Spīdolu, Laimdotu (Rainis).

Būdami mākslinieciski atšķirīgi (Rainis – ideju dzejnieks, Aspazija – izjūtu dzejniece), viņi veidoja latviešu literatūras, arī latviešu kultūras redzamāko dvīņu pāri. Rainis savu dzeju un dramaturģiju veidoja dzelzī un tēraudā, Aspazija – mīkstajā un elastīgajā vaskā. Vasks izkūst, bet dod smaržu un saules krāsas mirdzumu, savukārt dzelzs un tērauds der tautas norūdīšanai. Šis salikums deva izrāvienu teiksmainajā Latvijas neatkarības izcīnīšanā. Raiņa mākslinieciski spēcīgākā dzejoļu krājuma nosaukums ("Gals un sākums"; 1912) atgādina, ka Rainis un Aspazija ir latviešu klasiskās kultūras (literatūras) noslēgums (gals) un modernās kultūras sākums.

Gan Rainim (poēma "Ave sol!"), gan Aspazijai tuva bija saules simbolika, kas viņus vienoja, neraugoties uz atšķirībām uzskatos un mākslinieciskajās izpausmēs. Saules – dzīvības, brīvības, spēku atjaunošanas – motīvs caurvij Raiņa un Aspazijas daiļradi. Arī latviešu dainās un mentalitātē tas ir spēcīgākais tautas izdzīvošanas dzinulis. Par abiem jubilāriem tāpat kā par latviešu tautu var teikt – saules apspīdētie un uz sauli tiecošies, saulē spēkus rodošie. Raiņa un Aspazijas jubileja ir īstais brīdis, lai aktualizētu garīgos (vertikālos) orientierus un mēģinātu jaunā gaismā izlasīt Aspazijas vārdus:

Raiņa un Aspazijas jubilejai veltītās monētas forma ir pateicīga, lai iekustinātu klasiķu tēlus un rokrakstus. Pieskarieties monētai, lasiet un pārlasiet Raiņa un Aspazijas darbus! Tur ir ne vien teiksmainā Latvijas pagātne, bet arī mūsu stiprā nākotne.