Vērdiņam 500

Latviešu rakstnieka Kārļa Skalbes (1879–1945) "Pasaka par vērdiņu" (1912) ir vēstījums par to, kā trūcīgais pirtnieks Ansis negaidīti atrod vērdiņu, kas, iztērēts būdams, atkal atgriežas saimnieka kabatā. Alkatības pārņemtais Ansis visu dzīvi vada, tērējot un tērējot šo brīnumvērdiņu. Viņš gan kļūst neticami bagāts un visu apskausts, tomēr, labumus raušot, pat veco māti atstājis trūkumcietējas postam. Vērdiņš Ansim gandarījumu tā arī neatnes, un naudas gabalu atgūst velns, tā patiesais saimnieks. Pasaka ar gudru pamācību saistīt savas intereses un guvumus ar līdzcilvēku vajadzībām tapusi laikā, kad vērdiņš bija sastopams vien tautas garamantu un muzeju krājumos.

Livonijas Konfederācijas laikam piederīgās monētas nosaukums ir vācu cilmes (ferding; viduslejasvācu dialektā verdink ir ceturtdaļa). Naudas vidē tas nozīmēja sudraba monētu ceturtdaļmārkas vērtībā.

1515. gadā tika pieņemti jauni naudas kalšanas noteikumi, kas atspoguļoja tolaik Rietumeiropai raksturīgos lielu maksāšanas līdzekļu meklējumus. Rīgā sāka kalt lielākas vērtības sudraba monētas – mārkas un vērdiņus. Viena mārka tika pielīdzināta 4 vērdiņiem vai 36 šiliņiem. Pirmie vērdiņi bija Rīgas arhibīskapa Jaspera Lindes (1509–1524) un Livonijas ordeņa mestra Voltera fon Pletenberga (1494–1535) kopkalums. Vērdiņus kala no 930° sudraba Rīgā, Tallinā un Tartu. Kopš 1526. gada uz Rīgā kaltajiem vērdiņiem attēlots Rīgas pilsētas lielais ģerbonis (mūra vārtos ar diviem torņiem – lauvas galva, virs vārtiem – sakrustotas atslēgas un krusts).

Mainoties iekšpolitiskajai situācijai un vēlāk sākoties Livonijas karam (1558), monētu sudraba satura vērtība un to vērtība attiecībā pret citām naudas vienībām bija pakļauta nemitīgām pārmaiņām. 1525. gadā vērdiņš tika pielīdzināts 10 šiliņiem, bet 1551.–1557. gadā – 14 šiliņiem, un 1557. gadā vērdiņus jau kala no 578° sudraba.

Kad 16. gs. vidū Livonijas Konfederācija sabruka, Rīgai izdevās saglabāt brīvpilsētas statusu (1561–1581), un monētas turpināja kalt Rīgas rāte (neregulāri – arī vērdiņus). Ap 1565. gadu slepeni tika samazināts sudraba saturs Rīgas monētās, un vērdiņi tika kalti no 437.5° sudraba. Beidzoties Rīgas brīvpilsētas periodam, no apgrozības izzuda arī vērdiņi. Poļu varas laikā Pārdaugavas hercogistes vietvaldis Jans Hodkevičs (1566–1579) 1573. gadā organizēja nelielas vērdiņu tirāžas kalšanu Doles pilī. T.s. zviedru laikos vērdiņus nekala, bet par vērdiņiem sāka saukt trīspelherus, kas metāla sastāva, svara un lieluma ziņā bija atšķirīgi, bet tāpat bija mārkas ceturtdaļa. Ar Rīgas (1710) un Vidzemes (1721) iekļaušanu Krievijas impērijas sastāvā apritē nonākot Krievijas rubļiem un kapeikām, vērdiņu pielīdzināja 1.5 kapeikām – par to liecina ieraksti Rīgas rēķināšanas grāmatās un 18. gs. klaušu noteikumi.

Latvijas Bankas izlaistā eiro kolekcijas monēta pilda kultūrvēsturisku misiju, ļaujot vērdiņu atkal iepazīt ne vien kā dainu un pasaku tēlu, bet arī kā reālu sudraba naudas zīmi. Ne gluži apgrozības nauda, kas katru dienu tērējama, bet noteikti vēsturisko atpazīstamību un Eiropas naudas sistēmas kopsakarību izpratni vairojošs brīnums ar Rīgas arhibīskapa un Livonijas ordeņa mestra dzimtas ģerboņu sargātu Jaunavu Mariju ar bērnu un zizli rokās. Latvija svin svarīgas vēstures liecības – vērdiņa – 500 gadu jubileju.