Zeme

Cilvēki vienmēr vēlējušies izprast un izskaidrot apkārtējo vidi un pasauli. Zemes forma un uzbūve skaidrota no katra laikmeta skatpunkta. Senos laikos valdīja uzskats, ka Zeme ir plakana un tās disks balstās uz četriem ziloņiem vai trim vaļiem, kuri savukārt stāv uz milzu bruņurupuča muguras. Balsta un virzītāja loma tika uzticēta arī milzu čūskai vai pūķim. Senie ķīnieši bija pārliecināti, ka Zeme ir taisnstūris ar pusapaļu debesu kupolu, kurā iekārtas sudraba zvaigznes.

Jau sengrieķu filozofs Aristarhs no Samas (ap 310.–230. g. pr.Kr.) nonāca pie secinājuma, ka Zeme griežas ap Sauli, un izveidoja heliocentrisku sistēmu. Nespēja tolaik to matemātiski pierādīt gan nozīmēja heliocentrisma palikšanu pieņēmuma statusā. Anaksimandrs (ap 610.–546. g. pr.Kr.) jau skatīja Zemi kā Visuma sastāvdaļu, bet Pitagors (ap 580.–500. g. pr.Kr.) viens no pirmajiem izteica domu, ka Zeme ir apaļa. Šo viedo domu civilizācijai izdevās uz ilgiem gadiem piemirst. 1230. gadā Parīzes Universitātes profesors Johanness de Sakrobosko (1195–1256) darbā Sphaera aktualizēja atziņu par Zemes lodveida formu. Šo uzskatu atbalstīja lielo jūrasbraucēju Kristofora Kolumba (1451–1506) un Fernāna Magelāna (ap 1480–1521) atklājumi, kas turklāt ļāva pārliecināties, ka Zeme ir daudz lielāka, nekā savulaik domāts. Poļu astronoms Nikolajs Koperniks (1473–1543) konstatēja, ka Visuma centrs ir Saule, bet itāļu zinātnieks Galileo Galilejs (1564–1642) spēja pierādīt, ka visas Saules sistēmas planētas riņķo ap Sauli. Savukārt angļu zinātnieks sers Īzaks Ņūtons (1643–1727), atklādams vispasaules gravitācijas likumu (1682), sniedza šādas rotācijas pamatojumu. Pirmo reizi Zemes vizuālo veidolu varēja skatīt 1959. gadā ASV satelīta Explorer 6 sūtītajā fotoattēlā, bet pirmais savām acīm to 1961. gadā ieraudzīja PSRS kosmonauts Jurijs Gagarins (1934–1968).

Zeme ir trešā planēta Saules sistēmā, skaitot no centra, piektā lielākā un turklāt visblīvākā šajā sistēmā. Tā apriņķo apkārt Saulei 365 dienās un 6 stundās. Zeme izveidojusies aptuveni pirms 4.54 mljrd. gadu no kosmisko putekļu mākoņa sabiezējuma. Zeme ir unikāla ar savu magnētisko lauku un atmosfēru, kas pasargā no Saules radiācijas un mazākiem meteorītiem. Zeme ir vienīgā zināmā planēta, uz kuras atrodas ūdens šķidrā veidā. Tālab arī attīstījusies dzīvība, kas vainagojusies ar Homo sapiens, kam līdzās mājo tūkstošiem citu veidu dzīvu būtņu.

Zeme, kas ir tikai nieka puteklītis Visumā, ap 7.5 mljrd. cilvēku ir vienīgās mājas ar zilām debesīm, zaļiem laukiem, mežiem, kalniem, upēm, ezeriem un jūrām, ar ledājiem un tuksnešiem, ar vulkāniem, ar paradīzes mieru un viesuļu trakumiem. Īpaša visu nepieciešamo apstākļu sakritība ļāvusi notikt brīnumam un rasties dzīvības oāzei.

Latvijas Bankas kolekcijas monētas "Zeme" centrā ievietotais Zemes simbols norāda uz tās vietu cilvēka vērtību lokā un eksistenciālo vienotību. Dārglietai līdzīgo Zemi aptver caurspīdīga aploce. Tā ir norāde uz Visumu, kurā kā dzīvības sala peld planēta Zeme.