Kaķīša dzirnavas

Latvijas sabiedrības aptaujā par tautas iecienītākajiem pasaules literatūras darbiem gūta šķietami negaidīta atbilde – vairākums nobalsoja par pasaku. Tas bija latviešu dzejnieka, prozaiķa un politiķa Kārļa Skalbes (1879–1945) literārais darbs "Kaķīša dzirnavas". Šādu atzinību noteica latviešu mentalitātei un dainu ideāliem tuvais humānisms un rakstnieka prasme skart cilvēka dziļākās emocijas. Kaķīša dzirnavās sildījusies teju katra latvieša sirds un dvēsele, līdzcietības skolu gūstot arī ar asaru terapijas palīdzību, un neskaitāmi cilvēki daudzās paaudzēs uz mūžu kļuvuši par labestības vairotājiem.

Pasakā izvērsts smeldzīgs labā un ļaunā pretstatījums. Centrālais tēls un labestības iemiesojums ir Baltais kaķītis – melderis. Pasakas ievadā uzburts romantisks labklājības tēlojums. "Reiz vecos laikos, kad tie labie gadi bij, vienam kaķītim bij dzirnavas. Viņas gāja dien' un nakti: murra, murra, murr... (..) Pats melderis baltā kažokā staigāja un skaitīja maisus – riekstu maisus un mandeļu maisus."

Pretstatā likts ļaunais un bagātais Melnais runcis, kam pakalpo pat velni. Tas iedzen Melderkaķīti postā un nabadzībā. Pasakas ritējumā viņu piemeklē netaisnības, ciešanu, pārestību gūzma un klaidoņa izmisīgais liktenis, līdz šķiet, ka melnais ļaunums uzvarējis un pārņēmis visu zemi un kaķītis palicis viens un pamests nelaimes dzirnās.

Taču, kā jau tas pasakās pieņemts, labestība atkal gūst pārsvaru. Dzirnavu Baltā kaķīša bēdīgās gaitas beidzot krustojas ar pasaules žēlabās un līdzcietības mokās sirgstošā Ķēniņa nedienām. Nu Kaķītis, daloties ar savu nelaimīgo dzīves pieredzi, beidzot rod dzirdīgas ausis un atsaucīgu sirdi. Ķēniņš ir gatavs izmantot valdnieka varu un bargi sodīt visus neliešus, taču kaķītis pauž piedošanu bijušajiem pāridarītājiem. "Ei, ķēniņ, es nepieminu ļaunu. Šie mazie ļaudis ir tik ziņkārīgi. Viņi vēl nezin, kā sāp. Viņi grib redzēt sāpes un priecājas, kad kaķis mokās. Gan dzīve ievainos viņu jaunās dvēseles, un tie zinās, kā sāp. Tad mēs vēl paliksim labi draugi."

Pasakas kodols ir morāla atziņa: nevairo ļaunumu un mācies piedot. Šai vērtībai līdzās ir godīgums, darba tikums un mīlestība. Pasakas daudzslāņainais domu kārtojums ir noderīgs jebkurā vecumā.

Kārļa Skalbes literārais meistardarbs tapis 1913. gadā, kad noslēdzās viņa 15 mēnešus ilgais apcietinājums par atbalsta paušanu 1905. gada revolūcijai paša dibinātajā un rediģētajā žurnālā "Kāvi". Žurnāls tika slēgts, bet pret Kārli Skalbi tika ierosināta tiesas prāva. Viņš mēģināja no tās izvairīties, dodoties piecus gadus ilgā emigrācijā uz Somiju, Šveici un Norvēģiju. 1909. gadā viņš tomēr atgriezās Rīgā un līdz arestam 1911. gadā uzturējās Vecmīlgrāvja Burtnieku namā, ko uzturēja slavenais latviešu rūpnieks un mecenāts Augusts Dombrovskis (1845–1927).

"Kaķīša dzirnavas" ietilpst krājumā "Ziemas pasakas", kur ietvertas vēl astoņas citas Kārļa Skalbes pasakas. Daļa no tām tapa, rakstniekam atrodoties cietumā. Mūsdienās šis krājums kopā ar pasaku "Kaķīša dzirnavas" iekļauts Latvijas kultūras kanonā.

"Un tā notika. Kaķītis dabūja atpakaļ savas dzirnaviņas. Velni aizrāva melno runci ar visu naudas lādi purvā, jo dzīve dzirnavās viņiem palika nedroša. Un kaķītis atkal stāvēja savās dzirnavās baltā kažokā. Un gāja atkal vaļā riekstu gaņģi un mandeļu gaņģi – murr-murr-murr…"

Augstu vērtējot Kārļa Skalbes ieguldījumu labestības vairošanā un latvisku ideālu daudzināšanā, Latvijas Banka izlaiž kolekcijas monētu "Kaķīša dzirnavas" ar rakstnieka vēstījumu: "Kāpēc vairot sāpes? Lai vairojas labāk prieks."