Kuršu ķoniņi

Iedzīvotāju grupa, ko vieno sociāla tradīcija, ir būtiska spēcīgas sabiedriskās struktūras sastāvdaļa. Viena no tādām vēsturiski nosacītām sociālām grupām bijuši kuršu ķoniņi.

1230. gadā lielāko kuršu daļu pārstāvošā ķēniņa Lamekina un Romas pāvesta legāta pilnvarnieka noslēgtais līgums paredzēja kuršu dalību karos pret pagāniem un tiesības palikt brīviem, ja vien turēsies pie katoļticības. Līgums bija spēkā īsu laiku, jo mainījās baznīcas varas un Livonijas ordeņa spēku samērs un ietekme, bet tas iedibināja brīvības tradīciju. Kuršu ķoniņu nosaukums rakstos pirmo reizi apliecināts tikai 1504. gadā lēņa grāmatā Peniķim, bet pirmā lēņa grāmata izsniegta Tontegodem jau 1320. gadā. Ķoniņi bija Kurzemes pamatiedzīvotāji, septiņu brīvciemu (Ķoniņu, Kalēju, Pliķu, Ziemeļu Turlavas pagastā, Dragūnu Rumbas pagastā, Viesalgu Snēpeles pagastā un Sausgaļu Padures pagastā) iemītnieki, kas kā vasaļi jeb lēņavīri no Livonijas ordeņa saņēma zemi un privilēģijas.

Kuršu ķoniņiem ar zirgu un ieročiem bija jādodas aizstāvēt Livonijas ordeni kaujas laukā. Viņi kļuva arī par ziņnešiem, tulkiem, rakstvežiem, namdariem, kalējiem un citu amatu meistariem un bija atbrīvoti no klaušām un nodevām. Kuršu ķoniņi apstrādāja lēņa zemi saviem spēkiem vai ar kalpu palīdzību un nodeva to mantojumā dēliem.

Kuršu ķoniņi prata grūtos laikos saglabāt savu personisko brīvību un neatkarību. Kurzemes un Zemgales hercogistes laikā (1561–1795) ķoniņu tiesības tika skartas, uz viņiem neattiecinot vasaļu neierobežotās īpašuma tiesības uz lēņiem un 17. gs. neuzņemot matrikulētās muižniecības kārtā, tomēr saglabājās tiesības tiesu instancēs un muižniecībai atbilstošas medību tiesības. Kuršu ķoniņu spītība un neatlaidība neatkarības sardzē izpaudās gadiem ilgā tiesvedībā. To, ka kuršu ķoniņu lēnis nav zemnieku lēnis un uz to nevar attiecināt zemnieku nodokļus un klaušas, tiesas atzina vairākkārt, jo savulaik piešķirtās medību, arī zvejas, biškopības un dzirnavu tiesības, bet īpaši ģerboņu tiesības un atbrīvojums no nodokļiem viņus padarīja par bruņinieku līdziniekiem.

Peniķu pīpe no Ķoniņciema, rotāta sudraba apkalumiem, dižie segli ar zvaigžņu ornamentu, slīpais aizsargkrusts un saulītes raksts – tie ir simboli un zīmes, kas caurvij gadsimtus. Ģerboņi uz ciema zīmogiem un vitrāžās Lipaiķu baznīcas logos tāpat kā lēņa grāmatas simbolizēja tiesības paaudzi pēc paaudzes saglabāt brīva cilvēka un zemes īpašnieka statusu. Ķoniņciema ģerbonī attēlotais jātnieks zirgā, ar spalvu pie cepures, zobenu pie sāniem un plīvojošu karogu (karodznieks) ir spilgta militārā dienesta liecība, kas rotājusi arī kuršu ķoniņu vēsturisko pašapziņu apliecinošo Peniķa stabu.

Lai iemūžinātu šīs neparastās vēstures lappuses, Latvijas Banka kuršu ķoniņiem velta kolekcijas monētu.