Latviešu ābece

Skološanās katram cilvēkam sākas ar lasītprasmes apguvi. Tās pamatā ir mūsu pirmā grāmata - ābece, kur skaidrota burtu un skaņu sakarība. Senajā Romā un Grieķijā lasīt mācījās no literāriem tekstiem, viduslaiku Eiropā - no reliģiskiem tekstiem, kas 15. un 16. gs. pārtapa reliģisko tekstu pamatkopumā - t.s. katehismā jeb katķismā. 16. gs. nogalē veiktie katehisma tulkojumi latviešu valodā pildīja ābeces funkcijas. Iespiestās ābeces Eiropā tapušas kopš 15. gs. beigām, un pirmās Rīgā iespiestās latīņu ābeces izgatavotas 16. gs. beigās.

Pirmie latviešu ābeču autori bija vācu mācītāji, un īpašs ir celmlaužu Alūksnes mācītāja Ernsta Glika (1652-1705) un Sunākstes mācītāja Gotharda Frīdriha Stendera (1714-1796) nopelns. Burtošanas ābeces, ko papildināja lasāmgabali no katehisma, ar laiku aizstāja praktiskāks risinājums, katram alfabēta burtam pievienojot ilustrāciju un didaktisku laicīga rakstura tekstu. Pirmās ābeces latviešu valodā iespiestas Rīgā 17. gs. 80. gados, līdz gadsimta beigām divām tipogrāfijām sarūpējot vismaz sešus ābeču izdevumus. Rīgas pilsētas spiestuve Georga Matiāsa Nellera (?-1712) vadībā konkurēja ar t.s. karaļa spiestuvi, kuru, īstenojot Zviedrijas izglītības politiku, 1675. gadā izveidoja un pārraudzīja Vidzemes ģenerālsuperintendants Johans Fišers (1633-1705) un vadīja teologs Johans Georgs Vilkens (?-1701). Domājams, tieši tajā ap 1683. gadu tapusi pirmā latviešu ābece, kuras fragments nesagrieztu lokšņu veidā 1941. gadā uziets Tartu Universitātes bibliotēkā. Šo izdevumu grezno lepna gaiļa - rīta gaismas vēstneša un zinību jundītāja simbola - attēls. Pēc apjoma un iekārtojuma šī ābece atbilst pirmajai zviedru valodā 1660. gadā iespiestajai ābecei, kas arī rotāta ar gaiļa attēlu. Vecākās zināmās ābeces ar gaiļa attēlu ir ap 1575. gadu Frankfurtē pie Oderas iespiestā vācu ābece un 1578. gadā Kēnigsbergā iespiestā poļu ābece. Putns ar spēcīgu knābi un lielu seksti stāv uz nelielas platformas, un pār krūtīm tam ir trīs lentes. Domājams, tas zīmēts pēc baznīcas torņa gaiļa parauga, bet trīs lentes simbolizē gaiļa trīskārtīgos saucienus (pirmie, otrie un trešie gaiļi).

Latviešu ābeču attīstību 18. un 19. gs. ietekmēja vācu, kopš 19. gs. otrās puses - arī krievu ābeces. Te izpaudās Vācijā vērotā tendence reliģiskos tekstus ābecē aizstāt ar laicīga satura lasāmiem gabaliņiem, sākās ilustrāciju veidošana katram alfabēta burtam, tika ietverti rakstīto burtu paraugi un rēķināšanas pamati, vēlāk to papildināja ar didaktiskiem stāstiņiem, dzejoļiem un nelieliem populārzinātniskiem ģeogrāfijas, vēstures un dabaszinību tekstiem, veidojot lasāmgrāmatas. Izcilākās ābeces un lasāmgrāmatas 19. gs. beigās un 20. gs. pirmajos gadu desmitos izveidoja latviešu skolotāji. Savukārt cinkogrāfijas tehnika kopš 19. gs. beigām ļāva šajos izdevumos ievietot daudz krāsainu ilustrāciju.

Latvijā ābecei gadsimtiem ilgi bijusi īpaša vieta. Bilžu grāmata, kas vieno daudzas paaudzes, pamazām kļuvusi atraktīvāka, lai lasītprasmes ceļa sākums būtu priecīgs un katrs burts kļūtu par mīļu ciemiņu. Tāpēc ābeces izdevumus rotājuši arī izcilu latviešu mākslinieku zīmējumi. Kopumā latviešu valodā izdots aptuveni 200 dažādu ābeču, bet kopā ar atkārtotiem un papildinātiem izdevumiem to skaits pārsniedz 300.

Latvijas Banka, godājot latviešu izglītības vēsturi, ābecei velta monētu, kuras reversā atveidots vecākajā zināmajā latviešu ābecē redzamais gailis.