Meža veltes

Sēņu nosaukums latīņu valodā (Fungi syn. Mycota) aizved poētiskā dabas pasaulē un devis arī nosaukumu zinātnei par sēnēm – mikoloģijai. Sēnes ir sena un liela plaši izplatītu organismu grupa, kam dabā ir ļoti liela nozīme, jo sēnes barībā izmanto daudzi meža dzīvnieki, bet to augļķermeņos dzīvo kukaiņu kāpuri.

Sēņu lasītāju tikums daudzveidīgi apliecināts jau latvju dainās. Dabas dāvanu (gan sēņu, gan ogu) bijīga un vieda ņemšana ir latviešu sadzīves kultūras un etniskās identitātes neatņemama sastāvdaļa. Tas ir īpašs vasaras un rudens rituāls dabas svētnīcā, un tam ir arī līdzība ar čaklas vāveres instinktu – veidot pārtikas krājumus ziemai. Turklāt ticējums vēsta, ka, ja rudenī mežā daudz sēņu, nākamajā gadā gaidāma slikta labības raža. Vērtīgs un gards dienišķās iztikas papildinājums, kas rasts, dodoties ārēs, purvājos un mežu dzīlēs, ļauj mentāli un fiziski sakārtoties veiksmīgām ikdienas gaitām. Sēņošana ir ierasta lieta arī lietuviešiem un igauņiem, kā arī lielākajai daļai citu austrumeiropiešu, somiem, zviedriem un norvēģiem; ne mazums ļaužu tam nododas arī pārējā Eiropā, Ziemeļamerikā, Austrālijā un dažās Āzijas daļās.

Vienlaikus daudzviet civilizētos, no dabas reālijām atsvešinātos pasaules reģionos sēņošanu aizstāj iepirkšanās lielveikalos ar nemainīgu izvēli – audzētavās kultivētiem šampinjoniem, bet sēņošanas lietas ir stingri reglamentētas. Lielākajā daļā Eiropas valstu gan regulē tikai savvaļas sēņu pārdošanu, nevis privāto patēriņu. Ziemeļvalstīm ir kopīgas sēņošanas vadlīnijas. Norvēģijā vākumu var parādīt sēņu inspektoram, kas izvērtē, vai visas sēnes ir ēdamas. Itālijā ir sēņošanas licence un normēts dienā salasāmais sēņu apjoms un mežā pavadāmais laiks. Nīderlandē sēņošana ir aizliegta, bet Francijā par vākuma apjoma pārsniegšanu draud pat cietumsods. Tāpēc pie sēņošanas pieradušajiem latviešiem, uzturoties ārvalstīs, der laikus ielāgot šo zemju tikumus un likumus.

Literatūrā aprakstīts vairāk nekā 70 tūkstošu sēņu sugu, bet to klasifikācija vēl arvien nav pabeigta. Latvijā konstatēti vairāk nekā 4 tūkstoši sēņu sugu, t.sk. 51 ir aizsargājama, 33 ir indīgas, halucinogēno sēņu apriti aizliedz likums, bet ēdamas ir aptuveni 270, taču sēņotāji parasti pievēršas 20–30 no tām. Rūdīti meža snobi atzīst tikai baravikas un citas ēdamās bekas, gailenes un rudmieses, bet bērzlapes, alksnenes, celmenes un cūcenes atstāj "badakāšiem". Vēl lielāki gardēži jūlijā vai augustā nošķin lielo dižsardzeni ar lazdu riekstu smaržu un zaļā veidā liek uz kārā zoba.

Par sēni parasti dēvē tikai virs zemes redzamo dzīvā organisma augļķermeni ar kātiņu un dažādu formu un krāsu cepurīti. Taču lielākā daļa paslēpta zem augsnes vai sūnām micēlija jeb sēņotnes veidā. Micēlijs ir tīklveida pinums, ko veido daudzi smalki pavedieni jeb hifas, kas zarojas lielā lokā ap augļķermeni. Šāda sēņotne kalpo barības uzsūkšanai (sēnes pārtiek no citu organismu sintezētām vielām) un arī kā vairošanās instruments. Sēņu organisms attīstās no sporām, tāpēc katra sēņotāja goda kodeksā ietilpst īpaši saudzīga attieksme pret micēliju. Dāsnās meža veltes vācamas godprātīgi un ar pietāti, rūpējoties par dabu un pēctečiem.