Ziemassvētku kaujas

"Pulcējaties zem latviešu karogiem!" – šādi dedzīgi rakstnieku Ata Ķeniņa un Kārļa Skalbes vārdi ievadīja Krievijas Valsts domes deputātu Jāņa Goldmaņa un Jāņa Zālīša 1915. gada 19. jūlijā parakstīto patriotisko aicinājumu veidot latviešu brīvprātīgo strēlnieku bataljonus. 1915. gadā 1. pasaules karš bija sasniedzis Latviju, un bēgļi no Kurzemes un Zemgales devās uz Rīgu un Vidzemi, daudzi – arī tālāk. Vācu armija jau atradās Rīgas pievārtē, tāpēc Krievijas militārā vadība izšķīrās par iespēju dibināt nacionālas vienības. Strēlniekos pieteicās tūkstoši, un viņu izvēli dedzīgi atbalstīja tauta cerībā uz nākotnē gūstamu teritoriālo autonomiju. "Brāļi, labāk cīņā doties nekā nīkt un izputēt pa svešām ceļmalām! Kā arvienu, tā arī šinī grūtā brīdī paliksim uzticīgi savai tēvu zemei un kalsim paši viņas likteni!"

Sadzirdēto, sirdī tverto drīz vien nācās pierādīt ar savām asinīm, kad Krievijas 12. armijas vadība iecerēja atspiest vācu armiju aiz Lielupes un ievadīt Zemgales atgūšanu. Uzbrukuma veikšanā tika iesaistītas divas latviešu strēlnieku brigādes (astoņi pulki), 6. Sibīrijas korpusa strēlnieku pulki un dažas citas vienības. Latviešus apvienoja vienā divīzijā ģenerālmajora Augusta Ernesta Misiņa (1863–1940; vēlāk Latvijas armijas pirmais ģenerālis) vadībā. Sākās Ziemassvētku kaujas, kas norisinājās 1917. gada 5.–11. janvārī (pēc vecā stila – 1916. gada 23.–29. decembrī). Tās notika 30 km garā frontes iecirknī no Tīreļpurva līdz Olainei.

Pēkšņajā, sniegputenī tītajā uzbrukumā vācu pozīcijām pierādījās kara nežēlīgās novitātes. Tehnoloģiju attīstība aizsardzībā pagaidām bija pārāka par uzbrukuma līdzekļiem. Novecojusi un bezatbildīga frontālā uzbrukuma taktika prasīja milzīgus upurus. Latviešu pulkiem nebija artilērijas atbalsta. Strēlniekiem nācās skriet cauri plašiem dzeloņdrāšu slazdiem tieši pretī neskaitāmu vācu ložmetēju viesuļugunij. Stāvokli īpaši pasliktināja milzu sals. Tomēr pretinieka pamatīgo aizsardzības sistēmu izdevās pārraut un iedzīt ķīli vairāku kilometru dziļumā, ieņemot arī draudīgāko vācu nocietinājumu – Ložmetējkalnu. Taču uzbrukums apsīka, jo Krievijas 12. armijas vadība nebija sagatavojusi tālāko plānu. Panākumi netika izvērsti, un vācu spēki nekavējoties uzsāka ofensīvu, janvāra kaujās daļēji atgūstot zaudētās pozīcijas.

Šajās kaujās latviešu strēlnieki zaudēja aptuveni 9 000 cīnītāju – kritušo, ievainoto un bez vēsts pazudušo –, turklāt vairāk nekā pusi no tiem – Ziemassvētku kaujās. Zaudējumi sabiedrībā raudzēja depresiju, bezcerību un smagu vilšanos visā cara režīmā. Latviešu strēlniekiem Ziemassvētku kaujas atnesa arī starptautisku izcilu un bezbailīgu karotāju slavu. Tas bija savdabīgs nācijas vitalitātes pieteikums un apliecinājums, cildens upuris uz ziedojumu altāra sapnī par nākamo Latvijas valsti. Šajā nozīmē upuri nebija veltīgi. "Kas tic, tas uzvar. Uz priekšu ar latviešu karogu par Latvijas nākotni!"

Pieminot Ziemassvētku kauju varoņus un viņu nemirstīgo ieguldījumu nākamības vārdā, kaldināta īpaša kolekcijas monēta, kas iemūžina bezbailīgo acu skatienus un ložu cirstās rētas.